Pirmdiena, 15.aprīlis

redeem Aelita, Gastons

arrow_right_alt Viedokļi

Afrikānisko vērtību nesējs Ķīlis

© Lauris Aizupietis, F64 Photo Agency

LTV raidījumā Tieša runa (28.12.2016.) dažādi eksperti sprieda par iemesliem, kuru dēļ pār pasauli veļas tā dēvētais populisma vilnis un aug neuzticība politiskajām elitēm. Bijušais izglītības ministrs Roberts Ķīlis šo neuzticības krīzi pamatoja ar to, ka Eiropā esot atmiekšķējušās liberālās vērtības, proti, ir zudusi iespēja runāt par visu, ko grib, lai kā arī kādam tas nepatiktu.

Te gan Ķīlis savas fantāzijas uzdeva par kādreiz eksistējušu realitāti, jo kad tad ir bijuši tie brīvības pilnie laiki, kad Eiropas sabiedrībā varēja runāt par visu, kad nebija tabuizētu jautājumu, par kuriem nerunā un kurus izliekas nemanām?

Taču tam pat nav nozīmes, jo galvenais jautājums ir cits. Kuras ir tās vērtības, kas ļāvušas Eiropai kļūt par pasaules vadošo reģionu ar visām no tā izrietošajām sekām - attīstību, pārticību, labklājību? Kuras ir tās vērtības, kuru «atmiekšķēšanās» radījusi Rietumu sabiedrībā to kognitīvo disonansi, kura rezultējusies breksitos un trampos? Vai tās, kuras minētajā LTV raidījumā tika nosauktas par liberālajām, vai kādas citas? Es personiski ļoti augstu vērtēju liberālās vērtības - demokrātiju, vārda, apziņas un citas brīvības, kas man ļauj justies pietiekami komfortabli, taču tajā pašā laikā nedomāju, ka tieši tās nodrošinājušas Eiropas labklājību.

Esmu pabraukājis pa pasauli, tajā skaitā arī ārpus Eiropas, un visur esmu centies saskatīt tās īpatnības, kuras raksturo turīgas un ne tik turīgas zemes. Kuras ir tās vērtības, kas padara sabiedrības labklājīgas? Diemžēl brīvība tā nav, jo, piemēram, bieži kā paraugs piesauktā Singapūra ar īpašu demokrātismu un brīvībām neizceļas. Tāpat diez vai Vakareiropas nabadzīgākajā valstī Grieķijā ir mazāk brīvību nekā bagātākajā Luksemburgā. Tad kas ir noteicošais? Kas ir tās vērtības, kuras padarījušas Rietumu civilizāciju par pasaulē vadošo?

Mana versija - (paš)disciplīna, kārtība, godprātīga attieksme pret savu un citu darbu un laiku (vārda turēšana), mērķtiecība, loģika, sistēmiskums. Tas, ko senajā Grieķijā pitagoristi dēvēja par harmoniju. Ja man no šīs rindas jānosauc viena - svarīgākā, tad teiktu - pašdisciplīna. Tanzānijā (Āfrikā) runāju ar kādu pensionētu amerikāņu fermeri, kurš pašiniciēta labdarības projekta ietvaros apmācīja vietējos zemniekus modernā lauksaimniecībā. Par savu naudu viņš bija nopircis modernus traktorus un citas jaunākās zemkopības tehnoloģijas. Viņš stāstīja, ka viss strādā un iet labi, taču... tikai līdz brīdim, kamēr viņš pats ir uz vietas un visu vada. Tiklīdz viņš dažus mēnešus gadā aizbrauc padzīvot uz dzimteni un vietējie paliek vieni savā vaļā, tā ātri vien viss tiek salaists grīstē. Bieži tūristi, atgriežoties no ceļojumiem pa eksotiskām valstīm, ar īpašu sajūsmu stāsta par turienes cilvēku apbrīnojamo bezrūpību un iekšējo brīvību, kas gan patiesībā ir infantila vieglprātība un vienkāršs slinkums.

Ko ar to gribu teikt? Lai arī mūsu intelektuālajās aprindās Ķīlis skaitās baigais rietumnieks un Eiropas vērtību nesējs, patiesībā ir tieši otrādi. Savā ministrēšanas laikā viņš izcēlās ar ārkārtīgi neorganizētu, haotisku darbu, ar visiem saplēsās un galu galā bija spiests amatu zaudēt. Pēc amata zaudēšanas viņš publiski apsolīja uzrakstīt grāmatu par Latvijas politisko virtuvi, taču tā arī to nav izdarījis. Vieglprātība, haotiskums, vārda neturēšana - lūk, galvenās, ja tā var teikt, afrikāniskās vērtības. Ķīlis ir perfekts šo vērtību nesējs, un šādu neeiropeiski domājošu cilvēku pārāk bieža parādīšanās Eiropas publiskajā telpā arī rada minēto kognitīvo disonansi plašās iedzīvotāju masās.

Vienā ziņā gan Ķīlim ir taisnība. Tajā, ka Eiropas vērtības ir atmiekšķējušās. Vecajā Eiropā, kur autoritāti rada padarītie darbi un vārda turēšana, Ķīlis pēc dzērumā izraisītās autoavārijas diez vai tiktu regulāri aicināts uz publiskām diskusijām. Viņš ir cieņā tikai tādās zemēs, kur galvenais ir vārdi, ne darbi. Gadu desmitiem ilga neeiropeisko vērtību ievazāšana Rietumeiropā ne tikai no Āfrikas un Āzijas, bet tagad arī no Austrumeiropas, ir radījusi to konservatīvo reakcijas vilni, kuru uzsāka Brexit un kuru būs grūti apturēt, kamēr sabiedrībā toni noteiks tādi afrikānisko vērtību nesēji kā Ķīlis.