Nodokļu reformas grūtais ceļš

Laiku pa laikam izskan aicinājumi reformēt Latvijas nodokļu sistēmu. Finanšu ministrijas rīkotajā nodokļu maksātāju forumā OECD nodokļu eksperts Bērts Brīss ieteica Latvijas nodokļu sistēmu mainīt fundamentāli. Viņaprāt, Latvijas nodokļu sistēmā jāievieš progresivitāte, kā arī jāstiprina nodokļu politika, VID un jānodrošina analītiskā kapacitāte.

Par to, ka Latvijā nodokļu sistēmā kaut kas nav īsti kārtībā, liecina jau pašas šīs nerimstošās runas, kuras izskan ne tikai no ārvalstu ekspertiem, bet arī pašmāju speciālistiem. Kā liecina pasaules vēsturiskā prakse, nodokļu sistēmu un tās bāzes principus ir ļoti grūti mainīt, jo cilvēki šajos jautājumos ir ārkārtīgi konservatīvi un valda milzīga inerce. Tiek uzskatīts, ka Spānija, kura 16. un vēl 17. gadsimtā bija viena no pasaules bagātākajām valstīm, zaudēja savu augsto statusu tieši nesaprātīgas nodokļu politikas dēļ, kas bija atkarīga no viena cilvēka - Spānijas karaļa (atšķirībā no Anglijas, kur to noteica Parlaments). Tad, kad Spānijas atpalicība bija kļuvusi jau acīm redzama un valsts finanšu politika 19. gadsimtā tika mainīta, izrādījās, ka ir jau par vēlu. Bija notikušas fundamentālas izmaiņas sabiedrības apziņā, un Spānija tā arī nav spējusi atgriezties pasaules attīstītāko valstu pirmajā desmitniekā. Šis ir piemērs, pie kā noved nepareizi būvēti valsts finanšu sistēmas pamati.

Valsts prezidents Raimonds Vējonis pašreizējo jezgu ap nākamā gada nodokļu jautājumiem dēvē par «ievārītu putru». Ja mēs rūpīgāk ieskatītos, par ko «cepiens», tad konstatētu, ka runa ir par uzņēmumiem un to darbiniekiem, kuri darbojas zemo algu segmentā. Par tiem, kuri visiem spēkiem cenšas noturēties virs ūdens, «optimizējot» nodokļus, lai pēc iespējas mazāk būtu jāmaksā valstij. Kur ir problēma? Problēma ir tā, ka Latvijā liels darbaspēka nodokļa slogs ir arī mazajām algām. Normāli būtu, ja no minimālās algas nodokļos nevajadzētu maksāt tikpat kā neko, palielinot neapliekamo minimumu. Taču iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir galvenais pašvaldību finansējuma avots. Līdz ar to ikviens neapliekamā minimuma palielinājums sit galvenokārt pa pašvaldībām. Īpaši pa tām, kurās ir liels mazo algu saņēmēju īpatsvars (tas ir, gandrīz visām). Ņemot vērā, ka mazo algu saņēmēji lielāko daļu naudas tērē uz vietas pašmāju produktiem un pakalpojumiem, tad loģiski būtu, ja nesaņemtos ienākumus pašvaldībām kompensētu no valsts budžeta, kurā savukārt ienāktu vairāk naudas no PVN. Taču, tā kā pašvaldību ir daudz, situācijas dažādas un arī intereses ir dažādas, savukārt centrālā valdība Rīgā tāpat cīnās par katru santīmu, tad visiem vieglāk ir neko nemainīt, apmierināties ar sīkām situatīvām izmaiņām, kas noved pie vieglas ikgadējas šūpošanās budžeta pieņemšanas periodā.

Diemžēl Latvija pēdējos desmit gados ir būtiski atpalikusi gan no Igaunijas, gan Lietuvas. Pēc Eurostat datiem, IKP uz vienu iedzīvotāju (pēc pirktspējas paritātes) 2015. gadā Igaunijai un Lietuvai attiecībā pret ES vidējo līmeni bija 75%, kamēr Latvijai tikai 64%. Atpalicība par 11 procentu punktiem. Faktiski būtu laiks sist trauksmes zvanu, ka kaut kas iet greizi, bet izskatās, ka politiskajai elitei kurpe nespiež, bet, ja tā, tad jau viss kārtībā. Varam rullēt tik tālāk, tāpat kā līdz šim.

LTV raidījumā 1:1 Teksasas universitātes asociētais profesors, ārsts Uģis Gruntmanis uz jautājumu, kur paliek mūsu nauda, ja jau izglītībai, medicīnai tērējam mazāku IKP daļu nekā kaimiņvalstīs, atbildēja - infrastruktūrai, uz ko raidījuma vadītājs Gundars Rēders izbrīnā paplēta acis - vai tad mums ceļi labāki? Infrastruktūra jau nav tikai ceļi. Braukājot pa Latviju, daudz kur var redzēt sakoptus futbola laukumus, taču līdz šim nav gadījies redzēt, ka uz tiem kāds spēlētu futbolu. Daudzviet tālu no centra ir glīti noflīzētas ceļmalas ietves, pa kurām tikpat kā neredz gājējus ejam. Piekrītu, sakopta vide, iespējams, ir svarīgāks audzinošais faktors nekā lielāka skolotāja alga, turklāt visbiežāk tā ir ES nauda, kura sadarbībā ar vietējiem būvuzņēmējiem tiek sekmīgi apgūta, taču šāda mazefektīva resursu izlietojuma struktūra norāda uz zīmīgu tendenci. Tendenci, kura savulaik noveda Spāniju līdz otršķirīgas valsts statusam, bet Franciju līdz Bastīlijas ieņemšanai 1789. gada 14. jūlijā un sekojošai revolūcijai.