Tautas dusmu rēgs

1945. gada 24. maijā Kremļa lielajā Jura zālē svinīgajā banketā par godu uzvarai pār hitlerisko Vāciju ģeneralisimuss Josifs Staļins uzsauca tostu par «dižās krievu tautas veselību», kur cita starpā izteica dziļu pateicību «neizmērojamai krievu tautas pacietībai».

Staļins publiski atzina, ka bez krievu tautas gatavības paciest grūtības, kuras pats tai krāva virsū bez mazākās žēlastības, uzvara karā nebūtu iespējama. Pusgadsimtu vēlāk gan atklājās, ka ciešanas bijušas veltas un krievu tautai tās nekādu labumu nav devušas. Tieši otrādi. Izrādījās, ka uzvarētie dzīvo nesalīdzināmi labāk nekā uzvarētāji un no «krievu tautas neizmērojamās pacietības» vienīgie ieguvēji bijuši tie, kuri blokādes mērdētās Ļeņingradas Smoļnija bufetē ēda kūkas, ikrus un lašmaizītes, kamēr apkārtējie mira badā.

Pagājušo sestdien Vienotības kongress Cēsīs noritēja gluži kā bankets, kongresa delegātiem sēžot pie galdiņiem. Tiesa, bez stiprajiem dzērieniem un ikru bļodām. Uzstājās arī no galvaspilsētas (Briseles) «uz laukiem» (Latviju) atbraukušais Valdis Dombrovskis. Ja Dombrovskis būtu kaut par naga melnumu tik godīgs, kā mālē viņa nekritiskie apjūsmotāji, tad viņš būtu rīkojies līdzīgi Staļinam, kurš minētajā tostā atzina, ka pēc graujošā kara sākumposma «cita tauta varētu pateikt savai valdībai: jūs neattaisnojāt mūsu cerības, vācieties prom! Mēs uzliksim citu valdību, kura noslēgs mieru ar Vāciju un nodrošinās mums mieru. Bet krievu tauta to neizdarīja.» Ja Dombrovskis būtu godavīrs, tad viņš būtu izteicis pateicību latviešu tautai par tās neizsmeļamo pacietību; par to, ka krīzes gados tā varonīgi pārcieta visus upurus, citu valdību «neuzlika» un nodrošināja iespēju pašam Dombrovskim tagad pelnīt milzu pensiju Briselē.

Kādreiz lielie karavadoņi, sākot no Maķedonijas Aleksandra un beidzot ar Fridrihu Lielo, atradās savu armiju priekšgalā un pirmie metās cīņā. Līderis ar personisko paraugu rādīja citiem priekšzīmi un dalīja cīņas grūtības. Vai Dombrovskis, veicot slaveno «budžeta konsolidāciju», kaut vai par nieku «konsolidēja» savu personisko patēriņu? Vai par kripatu samazinājās kūku, ikru un lašmaizīšu skaits uz viņa galda? Protams, ka nē. Sāpīgi viņš darīja citiem, ne sev, bet līdz pat šim brīdim nav vīžojis latviešu tautai par to pateikties. Tā vietā viņš kongresā žēlojās, ka «populisma rēgs klīst pār Eiropu». Protams, ka klīst, bet kāpēc tas klīst? Vai Dombrovskis kaut reizi ir sev uzdevis šo jautājumu? Tieši tāpēc jau klīst, ka tādi kā Dombrovskis ar labi nobarotu pakakli klīst pa Briseles gaiteņiem, bet par to, kā dzīvo viņa «konsolidācijas» upuri, viņam galva nesāp. Pagaidām nesāp, jo drīzā nākotnē «populisma rēgs» var visus šos dombrovskus aizslaucīt vēstures mēslainē.

Diez vai Latvijas Ārpolitikas institūta direktoru, profesoru Andri Sprūdu var pieskaitīt «populistiem». Sprūds intervijā NRA (6.12.2016.) par Dombrovska un citu Eiroparlamenta Vienotības deputātu atbalstīto EK prezidentu Žanu Klodu Junkeru saka: «Junkers ir galīgi nevietā kā EK vadītājs. Atsevišķos brīžos viņa uzvedība, es pat teiktu, parāda Eiropu kaunpilnā gaismā. Kaut vai viņa uzvedība tepat Rīgā [kad viņš pieņēma valstu vadītājus, būdams manāmi iereibis]. Ja jārunā, cik lielai jābūt vīna devai, lai Junkers uzvestos adekvāti, tad rodas jautājums, kā gan Eiropa sevi komunicē gan saviem pilsoņiem, gan pasaules sabiedrībai?» Ja Dombrovskim un Vienotībai patiesi rūpētu ES liktenis, tad no šo eirodeputātu puses jau sen skanētu aicinājumi nomainīt iedzērāju Junkeru pret kādu cienījamāku. Tā kā šādi aicinājumi nav dzirdēti, tad rodas secinājums - Dombrovski & Co daudz vairāk par Eiropu un Latviju interesē pašu siltās vietiņas, kuras ļauj ar kokainiem vaska smaidiem sejās braukāt pa pasauli un spriedelēt par «populisma rēgiem».

Dombrovskis & Co aicina «tautiešus» paciesties. Vēl drusku, tūlīt jau kļūs labāk. Tā mūsu politiskais virsslānis skandē jau 25 gadus. Latviešu tauta, par laimi, tomēr nav krievu tauta, un tās pacietība nav bezizmēra. Rēgs patiešām klīst pār Eiropu un Latviju, taču tas nav nekāds populisma rēgs. Tas ir tautas dusmu rēgs uz tiem, kuri iedomājas, ka cilvēkus varēs mūžīgi vazāt aiz deguna un viņiem par to nekas nebūs. Būs.