Dzidrs ūdens pirms...
Šogad Latvijas Ministru prezidenta Māra Kučinska un Krievijas prezidenta Vladimira Putina uzrunas savas valsts parlamentiem sakrita vienā dienā.
Tiesa, mūsu premjera runa bija krietni īsāka, lai arī Putins nerunāja pārāk gari - nedaudz ilgāk par stundu. Abas šīs uzrunas vienoja ne tikai viena kalendārā diena, kad tās tika izteiktas, bet arī saturiskā nabadzība. Ne Kučinska, ne Putina vēstījumā nebija skaidri nolasāma vēstījuma. Runas bija izplūdušas, it kā par visu un vienlaikus ne par ko īpašu. Lai cik paradoksāli šķistu, Latvijas iedzīvotājiem svarīgāka šoreiz bija tieši Putina runa. Kāpēc?
Kučinskis nekad nav izcēlies ar dižām oratora dotībām, un viņa vadības stils nekad nav bijis dot stratēģiskus norādījumus sabiedrībai, tajā skaitā parlamentam. No viņa mēs nekādus oriģinālus priekšlikumus, jaunatklātus horizontus negaidām. Var jau uzskatīt, ka izvirzītais uzdevums - 4-5% ikgadējais IKP pieaugums velk gandrīz vai uz pārgalvīgu domas lidojumu, bet drīzāk tas jāuztver kā slīgšana tradicionālajā vēlamības izteiksmē. Tajā pašā, no kuras nāk visi tie mūžīgie - veicināsim, uzlabosim, attīstīsim...Proti, no jomas, kurā sekmīgi darbojas Rīgas ūdens un tamlīdzīgi uzņēmumi. Nav brīnums, ka Kučinska runas apspriešanai koalīcijas deputāti pat nedomāja tērēt laiku, bet opozīcijas deputāti kusli pakritizēja, gandrīz vai pieklājības pēc, jo tā parlamentārās demokrātijās vienkārši pieņemts.
No Putina runas gaidīja vairāk, jo viņa vara Krievijā ir nepārvērtējama un pēc viņa runas gan visa Krievijas, gan pasaules sabiedrība cenšas saprast, uz kurieni Krievija virzās. Krievija ir mūsu lielākais kaimiņš, un tā mūs interesē no diviem galvenajiem aspektiem. Pirmkārt, no drošības aspekta un, otrkārt, no ekonomiskā aspekta. Nupat Latvijas sabiedrību satrauca atvaļinātā ASV ģenerāļa Džeka Keina izteikumi, kuros viņš izteica brīdinājumu par to, ka Putins plānojot uzbrukumu Baltijas valstīm. Viņš savas bažas pamatoja ar to, ka Kaļiņingradas apgabalā notiek masīva karaspēka un kara tehnikas koncentrācija. Var dažādi attiekties pret šiem ģenerāļa izteikumiem, bet visu Saeimā esošo politisko partiju (ieskaitot Saskaņu) nedalīts atbalsts aizsardzības izdevumu palielināšanai liecina, ka šāds apdraudējums tiek uzskatīts par reālu. Vai Putina runa šo bažu līmeni paaugstināja vai pazemināja?
Jāsaprot, ka Putins nāk no drošības struktūrām un šajās struktūrās augsti kotējas spēja noslēpt savas patiesās domas. Ir cilvēki, kuru patika vai nepatika, riebums vai sajūsma, prieks vai dusmas atspoguļojas sejā, katrā kustībā, katrā grimasē un intonācijā. Īstam čekistam savas patiesās sajūtas ir jāprot noslēpt un uz āru jāparāda tikai tās, kuras viņš grib, lai redz potenciālais pretinieks. Tāpēc Putina patieso attieksmi pret vienu vai otru parādību nekad nevar skaidri zināt. Vienīgais, ko Putins neprot noslēpt vai notēlot, ir garlaicība vai - tieši otrādi - patiesa ieinteresētība. Putina uzruna Federālajai sapulcei viņu acīmredzami garlaikoja. Viņš runāja pilnīgi bez mazākās dzirksts, it kā būtu spiests nolasīt nevienam nevajadzīgu atskaiti.
Ja Kučinska līdzīgā toņkārtā ieturētā runa nozīmēja, ka līdz Saeimas vēlēšanām 2018. gadā centīsimies neko pa lielam nemainīt un šo laiku kaut kā ar Dievu uz pusēm aizvadīt, tad Putina garlaicība var liecināt gan par to pašu (2018. gadā pēc Konstitūcijas paredzētas Krievijas prezidenta vēlēšanas), gan arī pavisam ko citu. Piemēram, situācija Krievijas iekšpolitikā, tajā skaitā ekonomikā, mani (Putinu) neinteresē, jo es domāju tikai planetārā mērogā par iespējamo ģeostratēģisko sadarbību ar jauno ASV prezidentu Donaldu Trampu, nākamo Francijas prezidentu Fransuā Fijonu, par nākamruden paredzētajām Vācijas Bundestāga vēlēšanām un citām globālām lietām.
Kad saka - klusums pirms vētras, tad visi saprot, kas ar to domāts, bet, kad pasaules lielvalsts (otrs lielākais pasaules kodolarsenāls Krieviju par tādu padara automātiski) līderis vairāk nekā stundu lej ūdentiņu (pasāža par pamestajiem dzīvniekiem bija īsts jaunums Putina repertuārā), tad īsti drošs nevar būt ne par ko, lai gan gribētos jau cerēt, ka Putins ar Kučinski, lejot ūdeni, domāja par vienu un to pašu - kaut kā mierīgi, bez satricinājumiem jānoturas šajā krēslā pēc iespējas ilgāk. Tas mums visiem būtu visizdevīgākais variants.