Zaudējuši mēra sajūtu

Ziņa, ka Sabiedrība par atklātību «Delna» uzraudzīs Skanstes tramvaja līnijas izbūvi un par šo uzraudzību saņems aptuveni 300 000 eiro, izskanēja nākamajā dienā pēc valsts budžeta pieņemšanas nakts melnumā. Lai arī abi šie notikumi ir savstarpēji nesaistīti un attiecināmi uz it kā pilnīgi atšķirīgām sfērām, pēc būtības tie ir vienas un tās pašas ligas simptomi. Tie liecina par noteiktu sabiedrības slāņu mēra zaudēšanu. Viņiem šķiet, ka viņi var darīt, ko grib un kā grib – gan jau tauta apēdīs.

Saeimas deputātiem joprojām šķiet, ka viņi var naktī pusaizmiguši pieņemt valsts budžetu par astoņiem miljardiem eiro un pa burzmu sadalīt 20 miljonu dažādiem sev tuviem projektiņiem. Ir dzirdēts jautājums - kāpēc nevar budžetu pieņemt normālā kārtībā - vairākās dienās ar saprātīgu darba dienas ilgumu? Atbilde ir vienkārša. Deputāti labi apzinās, ka tas, ko viņi dara, nav nekāda goda lieta, tāpēc tā lieta jānodara pēc iespējas ātrāk, vienā piegājienā un vēlams nakts tumsas aizsegā. Ja visu budžeta pozīciju apspriešana notiktu normālos apstākļos, tad, visticamāk, izskanētu daudz nepatīkamu jautājumu par konkrētu projektu lietderību. Cita lieta - mežonīgā steigā, kad visi galīgi pārguruši. Ātrāk to kauna darbu padarām, un viss - izklīstam!

Esam jau tiktāl nodzīvojušies, ka Saeimas galvenais gada uzdevums - budžeta pieņemšana - ir nedarbs, no kura jākaunas un kurš jāpieņem naktī. Ko par to padomās sabiedrība, deputātus maz interesē. Viņu domāšanas horizonts ir sašaurinājies līdz primitīvai iedomai, ka, piešķirot valsts budžeta līdzekļus kapličas remontam, viņi iegūs kādas papildu vēlētāju balsis. Par to, ka šādā veidā viņi varbūt arī iegūs dažas attiecīgā ciema vēlētāju balsis, bet kopumā pa valsti pazaudēs daudz vairāk, jo tūkstoši nobalsos par kādu jaunu trampu, repši vai zatleru, viņi neaizdomājas.

Tas, ka Delna piekrita pieņemt šo 300 000 eiro lielo, kā lai to tā maigāk pasaka, piedāvājumu, liecina, ka šī organizācija zaudējusi pēdējās kauna paliekas. Nav noslēpums, ka korupcijas apkarošana daudzviet (ne tikai Latvijā) kļuvusi par ienesīgu biznesu. Tāpat kā cīņa pret globālo sasilšanu, CO2 izmešiem, par atjaunojamiem resursiem un citām «pareizām» un vienlaikus ienesīgām lietām. Šo vienkāršo patiesību jau reiz uzskatāmi apliecināja kādreizējā Delnas vadītāja, viena no Latvijas kareivīgākajām «cīnītājām» pret korupciju Inese Voika. Tieši viņa iniciēja bēdīgi slaveno Zolitūdes traģēdijas izvērtēšanas «sabiedrisko» komisiju, kura no valsts pieprasīja vairāk nekā 150 000 latu, tajā skaitā papīru smalcinātājam 900 latu un četru komisijas locekļu atalgojumam 72 930 latu. Toreiz sabiedrības sašutums neļāva Voikai & Co smuki nopelnīt uz traģēdijas rēķina. Tagadējie Voikas pēcteči cītīgi iet savas skolotājas pēdās un bez lieka mulsuma ņem naudu no visiem, kas gatavi maksāt.

Delnas gadījumā shēma ir sen kā atstrādāta. Vispirms par svešu (Sorosa) naudu izveido sabiedrisku organizāciju, kura skaļi kliedz par cīņu ar korupciju. Tad uzdodas par galveno «godīguma» arbitru un «tiesiskuma» uzraugu. Protams, ne jau par baltu velti. Maksā tie, kurus uzrauga. Pazīstamākie no projektiem, kuros Delna uzmetās par «uzraugu», ir Latvijas kuģniecības privatizācija, Nacionālās bibliotēkas būvniecība, tagad Skanstes ielas tramvaja līnijas projekts. Vai Delnas uzraudzība ļāvusi šos projektus padarīt par caurspīdīguma un godīguma etaloniem? Vai Delnas klātbūtne novērsa dārgo Kanādas kļavas dēlīšu klājumu Gaismas pils grīdās? Protams, ne. Delna faktiski tika nopirkta, lai ar tās izkārtni piesegtos. Lai visi projekta beneficiāri varētu teikt, ka no formālā aspekta viss noticis likumīgi. Cits jautājums, vai viss bija tīri pēc būtības, taču tagad to nepateiks neviens.

Kad šodien Voika vai Delna publiski spriedelē par korupciju, tad tas atgādina dažādu brīnumtējiņu izplatītāju reklāmpasakas. Diemžēl šo spriedelētāju nekļūst mazāk un viņu nekaunība aug augumā. Tā nav tikai Latvijas problēma. Gan Brexits, gan Trampa uzvara ASV prezidenta vēlēšanās liecina par sabiedrības nogurumu no pļāpu elites visatļautības. Šiem notikumiem būtu jāskan kā trauksmes zvanam visai civilizētās pasaules politiskajai elitei, taču tā šos zvanus izliekas nedzirdam. Sekas šādam kurlumam var būt visnepatīkamākās. Diemžēl visiem.