Iet kopsolī ar laiku
Kāreizējais Latvijas kosmētikas un parfimērijas flagmanis Dzintars ir uz bankrota sliekšņa. Rūpnīcas darbinieku un sabiedrībā populāru cilvēku aicinājums iegādāties Dzintara ražotās preces guvis lielu atsaucību, un veikali esot izpirkti tukši. Jācer, ka šī palīdzība būs pietiekama un uzņēmums atkopsies. Taču, pat ja tas izdosies šoreiz, lai līdzīgas situācijas neatkārtotos, rūpnīcā nepieciešamas būtiskas pārmaiņas.
Latvijā daudzi ir svēti pārliecināti, ka mūsu rūpniecību ir sagāvusi Eiropas Savienība (ES). Nebūtu ES, rūpniecība joprojām plauktu un nodrošinātu mūs ar darbu un iztiku. Arī ilggadējais Dzintara vadītājs un lielākais akcionārs Iļja Gerčikovs, spriežot pēc viņa izteikumiem medijos, domā līdzīgi. Vispār jau viņam ir sava veida taisnība. Latvijas orientācija uz Rietumiem un vēlme iestāties ES sagrāva to mūsu rūpniecību, kura neprata piemēroties jaunajām konkurences prasībām. Ja Latvijas tauta Atmodas gados šādu vēlmi nebūtu izvirzījusi un ar plašām demonstrācijām Daugavmalā, sarkanziliviļņainajiem karogiem virs galvas plīvojot, būtu atbalstījusi PSRS saglabāšanu, tad visi vefi, rezi, dzintarsi, komutatori un citi popovi joprojām strādātu divās vai pat trijās maiņās, pildot un pārpildot piecgažu plānus. Tiesa, šīs «attīstītās» rūpniecības neizbēgama blakne droši vien būtu apetīti neraisošs smaku kokteilis un rindu mudžeklis Rīgas centrālā univesālveikala pirmajā stāvā ar nebeidzamām klaigām: «Kur lien bez rindas? Es te aiz tās sievietes stāvēju! Vairāk par divām «palkām» (vārītās desas gabaliem) nedodiet, lai pietiek visiem!» un tamlīdzīgi.
Var iebilst, ka bija arī cits - Baltkrievijas ceļš. Esmu bijis Baltkrievijā vairākkārt un par šo zemi varu teikt pārsvarā tikai labu, bet... nevaru teikt, ka turienes modelis mums būtu piemērotāks. Baltkrievijas «ekonomiskais brīnums» ir iespējams, tikai pateicoties Krievijas milzu atlaidēm enerģētikas jomā. Skaidrs, ka šīs atlaides iespējamas tikai pie noteiktiem politiskiem nosacījumiem. Viens no tiem - bezvīzu režīms ar Krieviju (tātad arī ar visu Centrālāziju) un vīzu režīms ar ES. Citiem vārdiem, brīva iedzīvotāju kustība no Austrumiem un apgrūtināta uz Rietumiem. Krievu valoda kā otra valsts valoda ar plašu pielietojumu. Latviešu tauta šādam modelim pateica skaidru «nē» 1991. gadā, un arī turpmākajās vēlēšanās neviens politiskais spēks, kurš aicinātu iet šādu ceļu, nav guvis atbalstu. Līdz ar to nav jēgas tricināt gaisu par hipotētiskām iespējām. Latvija no laba prāta Krievijas orbītā nekad neatgriezīsies. Tas jāsaprot.
Kāds tam sakars ar Dzintaru? Dzintars ir viena no pēdējām lielajām rūpnīcām (ja ne pati pēdējā pēc Liepājas metalurga bojāejas), kura vēl saglabājusies no padomju laikiem. Lai to glābtu, jāsaprot, kas noticis. Vai tas tiks izdarīts, ir lielas šaubas. Kāpēc? Tāpēc, ka uzņēmuma lielākā problēma ir pats tā vadītājs un faktiskais īpašnieks Gerčikovs, kurš ir iestrēdzis pagātnē.
Nežēlīgākā lieta uz pasaules ir laiks. Vēl vakar tu biji jauns, stiprs, raudzījies nākotnē, kali plānus, klausījies modernu mūziku, ģērbies stilīgi un kāri tvēri katru gaisā virmojošo jauno vēsmu, bet šodien jau esi pasaulē, kas tev ir nepazīstama, sveša, kura ir pilna lietu, kuras tu nesaproti. Tā tas pasaulē iekārtots kopš Ādama un Ievas laikiem. Cilvēkam ar gadiem kļūst arvien grūtāk uztvert jauno. Kādu laiku viņš šo spēju kritumu var kompensēt ar pieredzi, taču pienāk brīdis, kad ar sapratni jāuztver laika rituma neatgriezniskā gaita un jāizdara secinājumi. Ne visiem tas izdodas. Daudzi sāk ienīst visu jauno, dzīvo pagātnē un «agrākos laikus» atzīst kā vienīgos pareizos. Nonākot šāda pasaules redzējuma valgos, cilvēks sāk neapzināti konfrontēt ar apkārtējo pasauli, un šajā konfrontācijā viņam nav izredžu uzvarēt.
Varētu domāt, Gerčikova pasaules uzskats ir viena lieta, bet bizness pavisam cita. Problēma tik tā, ka abas šīs lietas nav iespējams nodalīt. Dzintara kā zīmola galvenā problēma ir grūtības iet kopsolī ar laiku. Uzņēmuma tehnologi ir radījuši daudzus kvalitatīvus, modernus produktus, atbilstošus prasīga patērētāja gaumei, bet, ja tiem turpat blakus plauktā stāv lēti, novecojuši, mūsdienu prasībām neatbilstoši izstrādājumi, tad prasīgais patērētājs uz šā plaukta pusi pat nepaskatās. Laiks, kad vienā veikalā varēja tirgot tiešām labas preces un pēdējos štruntus, ir pagājis. Viens lēts, pēc naftalīna smakojošs produkts bojā visu kopējo smaržu, lai cik tā būtu izcila.
Jācer, ka Dzintars izkulsies. Ja tas notiks, tad jācer, ka Gerčikovs savas akciju daļas pārdos vai par rūpnīcas vadītāju iecels menedžeri, kurš nebūs iestrēdzis pagātnē un negrims atmiņās par «labajiem» laikiem, kad Dzintaram nopietnu konkurentu no Liepājas līdz Vladivostokai nebija. Citādi drīz atkal būs jārīko akcija - nopērc higiēnisko lūpu krāsu, izglāb Dzintaru!