Veiksmes stāsts Nobela prēmijas gaismā
Nobela prēmija ekonomikā šogad piešķirta Oliveram Hārtam un Bengtam Holmstrēmam par līgumslēgšanas (kontraktu) teorijas izstrādāšanu.
Neieslīgstot detaļās, abu censoņu jaunpienesums ekonomikas zinātnē ir pati šī teorija, jo līdz šim dažādi līgumi tika slēgti, balstoties uz iepriekšējās pieredzes bāzes. Tagad šī gadsimtiem ilgā pieredze apkopota vienotā teorētiskā konceptā un, apbruņojoties ar šo teoriju, var vērtēt jebkura līguma efektivitāti. Ņemsim par piemēru Latvijas varas struktūru kontraktu ar sabiedrību par mūsu valsts pārvaldību. Ko par to saka Hārta - Homlstrēma teorija?
Tā nosaka, ka, slēdzot līgumu, menedžeru darba efektivitāti nedrīkst vērtēt, izejot tikai no viņu darbības absolūtajiem rādītājiem, jo, ja visa nozare iet uz augšu, tad arī slikts menedžeris var uzrādīt labus rezultātus. Tāpēc labs kontrakts ir tāds, kur menedžera sasniegumi tiek vērtēti nevis pašiem pret sevi, bet gan salīdzinājumā ar tās pašas nozares citu uzņēmumu sasniegumiem. Latvijā varas pārstāvji dažkārt mēdz norādīt, cik būtiski palielinājies mūsu dzīves līmenis kopš deviņdesmito gadu vidus, bet tas neko nenozīmē. Šis palielinājums notiktu arī pie sliktas pārvaldes. Svarīgi ir salīdzināt ar citām līdzīgām valstīm. 1991. gadā visas Baltijas valstis iesāka savas valsts būvniecības un attīstības ceļu ar gandrīz vienādiem sākuma nosacījumiem. Tagad, skatoties uz statistikas datiem, redzam, ka 25 gados mūsu valsts ir pārvaldīta sliktāk, jo dzīves līmenis (IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes) Latvijā ir būtiski zemāks nekā Lietuvā un Igaunijā. Latvijā šis rādītājs ir 64% no ES vidējā līmeņa, bet Lietuvā un Igaunijā - 74% jeb par 10 procenta punktiem augstāks.
Līdzīgi varam vērtēt arī tā dēvēto veiksmes stāstu, kurš iezīmē šīs desmitgades mūsu valsts attīstības vektoru. Visa veiksmes stāsta formula ietilpst īstā pastāstiņā - Kalvīša, Godmaņa valdība strādāja slikti, noveda valsti līdz krīzei, un tad nāca Dombrovskis, kurš izvilka valsti no bedres. Pārbaudīsim Latvijas valdības darbības efektivitāti atbilstoši Hārta - Holmstrēma teorijai (pareizāk sakot, vienai tās sastāvdaļai). Kalvīša laikā notika ļoti straujš Latvijas ekonomikas pieaugums. Līdzīgi rādītāji bija visā Eiropā. Kalvīša, tāpat kā citu ES valstu vadītāju, rīcība nebija tendēta uz gaidāmās krīzes novēršanu. Viņš darbojās 2005.-2007. gada Eiropā valdošās paradigmas ietvaros, tāpēc viņa darbību var vērtēt kā neitrālu. Atsevišķi rādītāji bija labāki nekā citiem (IKP pieaugums), citi sliktāki (neizdevās izveidot budžetu ar proficītu). Jāatzīmē ārkārtīgi sliktais Latvijas Bankas (LB) darbs šajā laikā, jo, pēc Latvijas likumiem, galvenais LB uzdevums ir nodrošināt cenu stabilitāti valstī, ar ko LB galīgi netika galā.
Kalvīti 2007. gada 20. decembrī valdības vadītāja amatā nomainīja Godmanis, un tieši viņa laikā sākās krīze. Krīze sākās ne tikai Latvijā, un Godmaņa spēkos nebija to novērst. Godmanis nav vainojams krīzes izraisīšanā, tāpat kā Kalvītis. Krīze bija visā ES un arī lielākajā daļā pasaules. Taču Latvijā tā bija vissmagākā. Lielākā atbildības daļa par to jāuzņemas tieši Godmanim, LB prezidentam Rimšēvičam un nākamajam valdības vadītājam Dombrovskim, kurš 2009. gada 12. martā nomainīja Godmani un faktiski turpināja to pašu kursu. Tagad ar atpakaļejošu datumu ir pilnīgi skaidrs, ka aizņemties miljardus, lai tos uzreiz atdotu Parex bankas kreditoriem, bija smaga kļūda. Tāpat ārpusbanku sektora ekonomistu vidū valda vienprātība, ka bija jādevalvē lats, kā to iesaka jebkura ekonomikas mācību grāmata un ko ieteica arī SVF. Tikai tāpēc, ka daudziem ietekmīgiem cilvēkiem bija lieli kredīti eiro, tas netika izdarīts.
Dombrovska valdīšanas pirmajā gadā Latvijas ekonomika turpināja krist, līdz sasniedza dibenu 2010. gada vidū un tad atsāka augt. Tad arī sākās šis nelaimīgais «veiksmes stāsts». Lai nesarežģītu lietu, par kritēriju ņemsim to pašu rādītāju - IKP uz vienu iedzīvotāju pret ES vidējo. Eurostat dati: 2007. gadā (pēdējā pirmskrīzes gadā) Latvijai (LV) un Lietuvai (LT) šis rādītājs bija vienāds - 60% no ES vidējā; Igaunijai (EE) - 68%. 2009. gadā LV - 52%; LT - 56%; EE - 62%. 2015. gadā LV - 64%; LT - 74%; EE - 74%. Krīzes skartajā 2009. gadā LV atpalika no LT tikai par 4 procenta punktiem, bet 2015. gadā jau par 10 punktiem. Atpalicība no EE, kas arī ļoti smagi cieta krīzē, bija 6 punkti, pērn - 10 punktu. Tas liecina, ka mūsu kaimiņi krīzi menedžējuši labāk nekā mūsu ekonomiskie «brīnumdari» un šī atpalicība pēdējos piecos gados nemazinās.
Secinājums. Mūsu valsts krīzi pārvarēja, izmantojot sliktākās «ārstniecības» metodes, ierasti paļaujoties, ka attīstība notiks pati par sevi. Sliktākais, ka šī pasīvā politika joprojām tiek uzdota par «veiksmes stāstu» un nekā nedarīšana par labāko iespējamo risinājumu.