Spriedze pieaug
Lai gan vārdos gandrīz visi ir par miera saglabāšanu pasaulē un nevēlas piedzīvot īstu, lielu karu, zempaziņas līmenī tas tā ne vienmēr ir. Mūsu tuvākajā apkārtnē karš nav bijis jau vairākas paaudzes, un, par spīti tam, ka ik dienu televīzijā rāda reportāžas no Ukrainas, Sīrijas un citām vietām, vairumam karš ir kā citā realitātē esošs kino, no kura nav personiskās pieredzes radītu baiļu. Bailes ir abstraktas, un tas šajā situācijā ir tas bīstamākais.
Pēdējo nedēļu laikā spriedze starp Krieviju un ASV ir būtiski pastiprinājusies. Ar grūtībām noslēgtais Sīrijas miera plāns ir izgāzts, un pasaulē runā par kara noziegumiem pret civiliedzīvotājiem Alepo. Vēl nesen dzirdamās runas par sankciju atcelšanu pret Krieviju apklusušas. Nu jau tiek runāts par jaunām sankcijām. Vienlaikus Krievija ir apturējusi vienošanos par atbrīvošanos no kodolieročos izmantojamā plutonija, šo soli papildinot ar ultimatīvām un acīm redzami neizpildāmām prasībām (piemēram, kompensēt sankciju un arī pašu pieņemto pretsankciju radītos zaudējumus).
Šis saspīlējuma saasinājums ir īpaši bīstams divu iemeslu dēļ. ASV atrodas politiski ievainojamā pozīcijā, jo esošais prezidents Baraks Obama ir klibā pīle un vairāk domā par to, ar ko ieies vēsturē. Vēsturē viņš grib ieiet kā prezidents, kurš pamatoti saņēmis Nobela miera prēmiju. Lai arī Krievijas medijos Obama tiek tēlots kā asinskārs kara kurinātājs, viņš objektīvi izveda ASV karaspēku no Irākas un viņa atkāpšanās no paša nospraustajām «sarkanajām» līnijām 2013. gada vasarā, kad viņam nodrebēja roka dot iznīcinošu triecienu Asada režīmam, zināmā mērā izprovocēja Krievijas turpmāko rīcību, jo Putins ieraudzīja, ka «pasaules policists» baidās šaut.
Putins savā 2000. gadā iznākušajā autobiogrāfiskajā grāmatā Pirmajā personā (От первого лица) norādīja, ka viņa uzskatus par pasaules kārtību veidojusi Ļeņingradas pavārte. Pēc šīs pavārtes likumiem, ja uz ielas nav miliču, tad kārtību nosaka ielu bandas. Obama, atsakoties ar militāriem līdzekļiem gāzt Asadu, Putinam deva signālu, ka miliču vairs nav. Ja norausi garāmgājējam «pižiku» (populāra ielu huligānu izprieca Putina jaunības laikos), tad tev nekas nebūs. Drīz vien sekoja Obamas signāla realizācija dzīvē - Putins norāva no Ukrainas galvas Krimas «pižiku» un ar to vēl neapmierinājās. Ievilka tumšā vārtrūmē un kārtīgi sadeva pa purnu (sarīkoja asinspirti Donbasā). Obama uz to reaģēja, vien pakratot ar pirkstu. Nostājoties pret ASV kongresu, Obama tā arī nepieļāva letālo ieroču piegādi Ukrainai, sniedzot atbalstu vien vārdos. Tā dēvētās sankcijas pret Krieviju ir tīri simboliskas un nekādi nav salīdzināmas ar ekonomiku reāli žņaudzošām sankcijām pret Irānu.
Raugoties no Kremļa loga, jo nestabilāka situācija Eiropā, Tuvajos Austrumos, jo jocīgāks prezidents tiek ievēlēts ASV, jo labāk. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Putins nevēlas dzīvot pasaulē, ko veido «labie» puiši. Krievijā vienmēr ir romantizēta bandītu dzīve. Populārākās restorānu dziesmas ir Murka un Vladimirskij central. Kulta filmu Brigāde, Būmers, Brālis-1 un Brālis-2 galvenie varoņi ir īsti bandīti. Putins ilgus gadus mēģināja atrast kopīgu valodu ar Rietumu līderiem, taču kas viņam - Ļeņingradas pavārtē augušajam un džudo skolu beigušajam - kopīgs ar Ītonas un Hārvardas absolventiem? Nekas. Tik vien kā šlipse oficiālajās pieņemšanās. Vai kāds ir redzējis Obamu vai Kameronu treniņtērpā svaru zālē?
Šīs mentālās atsķirības ir galvenais fundamentālais iemesls, kāpēc esošās politiskās domstarpības tik grūti pārvarēt. Te mēs pieskaramies otram faktoram, kurš liek būt īpaši uzmanīgam attiecībā pret pēdējā laika spriedzes saasinājumu. Vēl nesen šķita, ka Krievija ir guvusi zināmu politisko uzvaru un savus mērķus daļēji sasniegusi. ES arvien skaļāk izskanēja balsis, ka sankcijas jāatceļ vai vismaz jāmīkstina un ar Krieviju jādzīvo «kā agrāk». ASV noslēdza vienošanos ar Krieviju par mieru Sīrijā un izrādīja gatavību arī turpmāk ar Krieviju runāt kā līdzīgs ar līdzīgu. Ko vēl vairāk varētu gribēt Putins? Taču Putins šo situācijas normalizāciju acīm redzami centās nepieļaut. Viņš grib kaut ko citu. Ko? Daudz variantu nav.
Piekrītu viedoklim, ka Putinu jau sen kā vairs nevada politiski apsvērumi, bet viņa darbību nosaka zemapziņas psiholoģiskie faktori, jo nekādu ārēju ierobežojumu viņam vairs nav. Apkārtējie viņu uztver kā pusdievu un iebilst neuzdrošinās. Līdz ar to viņam galvā veidojas īpaša realitāte, kurai ar patieso pasauli ir visai attāla saistība. Ja šāda realitāte rodas kādam Turkmenbaši, Kim Čeniram vai Mugabem, tad tā ir nelaime tikai tām tautām, kas šo vadoņu pārvaldībā dzīvo, bet, ja «īpašā» realitātē dzīvo vadonis ar pieeju kodolportfeļa pogai, tad pārējai pasaulei ir par ko padomāt.