Kāzu ģenerālis Piebalgs
Pirms plaši anonsētās partijas Vienotība domes sēdes 24. septembrī, kurā tika solīts veikt rūpīgu kļūdu analīzi un noteikt jaunas vadlīnijas, tika nomainīta Vienotības interneta mājaslapa.
Visi vecie ieraksti pazuda, un, uzklikšķinot vienotiba.lv, parādījās uzraksts Jaunā Vienotība ar videoklipu, kurā partijas valdes priekšsēdētājs Andris Piebalgs saka īsu uzrunu. Pēc domes sēdes turpat parādījās daži labskanīgi saukļi, kuriem teorētiski vajadzēja simbolizēt šo Jauno Vienotību. Taču to, kas praksē notiek Vienotībā, simbolizēja nedēļas vidū veiktā jaunās mājaslapas nomaiņa atpakaļ pret veco. Tā teikt, paniekojāmies ar Jauno Vienotību un atgriežamies pie vecām, pārbaudītām vērtībām - pie tās Vienotības, kas jau gadiem saistās ar Solvitas Āboltiņas vārdu.
Par ko, savulaik izvirzot savu kandidatūru Vienotības valdes priekšsēdētāja amatam, bija domājis viens no Latvijas pieredzējušākajiem politiķiem Andris Piebalgs? Uz kādiem brīnumiem viņš cerēja un joprojām it kā cer, runājot par Vienotības restartu; par iespēju pacelt partijas reitingu līdz divciparu skaitlim? Vai ar viņa pieredzi augstajos ES amatos viņš nesaprata, ka neko nespēs izdarīt partijā, kuras valdē pārliecinoši dominē partijas it kā bijušās, bet joprojām faktiskās līderes Āboltiņas cilvēki? Ko dod valdes priekšsēdētāja amats, ja valdē visi lēmumi tiek pieņemti tikai tā, kā to vēlas viņa?
Piebalgs droši vien jau saprot, ka ir nostādīts pamuļķīgā kāzu ģenerāļa lomā. Krievu literatūrā, no kuras šis apzīmējums nācis, kāzu ģenerāļi attēloti visai nepievilcīgi - kā padumji, senili večuki, kuri uz kāzām uzaicināti, lai piedotu šim pasākumam augstāku sociālo statusu. Viņi paši - šie ģenerāļi - to nesaprot un domā, ka aicināti, jo izpelnījušies apkārtējo mīlestību un cieņu kaut kādu savu labo īpašību dēļ. Arī bijušais eirokomisārs Andris Piebalgs droši vien sākumā domāja, ka tiek uzņemts partijā un bīdīts uz augšu kaut kādu augsti vērtētu īpašību dēļ. Tagad nākas atskārst, ka visa viņa loma ir bijusi būt par partijas jaunā iepakojuma krāšņu rotājumu, ar kuru cenšas nomaskēt iebojāto, jau smakot sākušo produktu.
Cik iznācis ar Piebalgu komunicēt, viņu nekādā gadījumā nevar uzskatīt ne par naivu, ne vēl jo vairāk dumju. Tieši otrādi - viņš ir zinošs, pieredzējis, cilvēcisks, atvērts, ar labu humora izjūtu, un tas eirobirokrāta tēls, ar kuru viņš pazīstams publiskajā telpā, šķiet, parādās, tikai ieslēdzoties televīzijas kamerām. Skaidrs, ka Piebalgs šobrīd jau ir sapratis, kādā dūksnājā iemaldījies, piekrītot būt par nominālo partijas līderi. Taču ko darīt tālāk?
Decembrī paredzēts partijas kārtējais kongress, kurā teorētiski varētu sakratīt šo iepelējušo kukurūzas pārslu paku, cerībā, ka augšpusē parādīsies kādas svaigas, nebojātas pārslas (sejas). Pat ja paradīsies! Kādu jaunu vēsti šīs jaunās Vienotības sejas nesīs? Jaunu ideju taču nav. Piebalga konkurents uz partijas valdes priekšsēdētāja krēslu Edvards Smiltēns kongresā solīja atņemt Ušakovam varu Rīgā. Nākamgad būs pašvaldību vēlēšanas, un jaunā partijas reklāmas seja Piebalgs varētu tikt bīdīta par pirmo numuru Vienotības Rīgas sarakstā. Šeit būtu vietā pārfrāzējums no kādas Aloiza Brenča detektīvfilmas - Piebalg, nedariet muļķības! Atcerieties, kas notika ar Ēlerti!
Pieņemsim, ka notiek brīnums un Vienotība ar Piebalgu Žannas d’Arkas lomā nonāk Rīgas domes vadībā. Vai viņam būs liels pagodinājums kopā ar savas partijas izsalkušo saimniecisko «aktīvu», badīgi urkšķot, stīvēties pie leknās Rīgas siles? Savukārt neveiksmes gadījumā grūti iedomāties divkārtējam eirokomisāram nožēlojamāku politiskās karjeras galu kā sēdēt Rīgas domes opozīcijā kopā ar citiem tādiem pašiem nelaimes putniem.
Ikvienam daudzmaz cienījamam politiķim ir gadījies, ka viņš tiek uzaicināts uz kādu it kā nopietnu pasākumu, uz kuru aizejot viņš redz, ka iekūlies jocīgu dīvainīšu kompānijā, ar kuriem atrasties vienā telpā nav nekāds gods. Pieredzējuši politiķi šādos gadījumos ātri atrod ieganstus, kāpēc viņi «diemžēl nevar ilgāk uzkavēties šajā ārkārtīgi interesantajā pasākumā». Nav šaubu, ka arī Piebalgs būs pietiekami prātīgs, lai laikus pieceltos kājās un aizietu no pasākuma, kur viņam atvēlēta dekoratīvā kāzu ģenerāļa funkcija.