Lai Latvijas ekonomika atdzīvotos, visvairāk nepieciešama stabilitāte, skaidri spēles noteikumi un stingrs vienots kurss uz eiro ieviešanu 2014. gadā, visās iespējamās vietās mēdz atkārtot Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs un ekonomikas ministrs Artis Kampars.
Viņiem var tikai simtprocentīgi piekrist. Svēta patiesība.
Tad nu uzdosim jautājumu: kas sagādā vislielākās raizes potenciālajiem investoriem? Kur ir tas vājais punkts, par kuru nav nekādas pārliecības, ka tas saglabāsies stabils? Atbilde uz šo jautājumu ir acīmredzama, un to labi zina gan Rimšēvičs, gan Kampars. Vājais punkts ir Latvijas stiprais lats.
Lai kā negribētos apspriest jautājumu par Latvijas nacionālās valūtas stabilitāti, bez šā jautājuma skaršanas vienkārši nav iespējama nopietna situācijas analīze. Pacentīsimies paraudzīties uz lietām bez nevajadzīgiem aizspriedumiem. Cik Latvijā ir cilvēku, kuri savus iekrājumus, brīvos līdzekļus, kuri lielāki par 500 eiro, tur latos? Domāju, nekļūdīšos, ja teikšu, ka tādu ir mazāk nekā to, kuri savus brīvos līdzekļus konvertē eiro. Katram gadījumam, ja nu kas. Sabiedrībā šīs pārliecības par lata stabilitāti vienkārši nav, lai ko ik dienas atkārtotu Rimšēvičs un Kampars. Nemaz nerunājot par ārvalstu investoriem, kuri burtiski gaida, kad lata kurss nostāsies ekonomiski stabilā stāvoklī. Jāuzsver – tādā līmenī, kas nodrošinās lata stabilitāti uz cieta ekonomiska pamata, nevis ļodzīgajiem Rimšēviča un Kampara mutiskajiem apgalvojumiem.
Nesen Rimšēvičam palīgā nāca sens viņa un Repšes draugs vēl no deviņdesmitajiem gadiem zviedru ekonomists Anderss Oslunds. Oslunds ir pazīstams kā nelokāms monetārisma fundamentālists, un pēc viņa ieteikumiem veiktie ekonomiskie eksperimenti Ukrainā beigušies ar samērā katastrofālām sekām. Jūnija sākumā viņš bija Rīgā, kur paziņoja, ka ekonomiskā krīze neesot jādramatizē un ka jau šā gada trešajā ceturksnī pasaules ekonomika atgūšoties un paraušot arī Latviju līdzi. Tagad Pītersena ekonomikas institūta mājaslapā Oslunds biedē pasauli, ka lata devalvācija Eiropai būtu tikpat bīstama kā Lehman Brothers bankrots, bet Latvijai nozīmētu finanšu sistēmas krahu. Tomēr viņa raksta argumentācija ir visai nepārliecinoša.
Oslunds balstās uz divām galvenajām tēzēm. Viņš bez jebkāda pamatojuma pieņem, ka Latvijā devalvācija notiks nekontrolēti par vismaz 50 procentiem. Tajā pašā laikā viņš uzsver, ka Latvijas Banka var noturēt esošo lata kursu. Nekļūst skaidrs, kāpēc tagad Rimšēvičs var kontrolēt lata kursu, bet devalvācija būšot nekontrolējama. Izskatās, ka Oslunds vienkārši Rimšēvičam netic, jo cita pamatojuma devalvācijas nekontrolējamam raksturam nav.
Otra tēze ir tā, ka devalvācija ir ļoti viegls ekonomisko problēmu risinājums, bet valstis, kas neizvēlas iet šo vieglāko ceļu, atveseļojas straujāk. Oslunds kā piemēru min Barbadosu un Jamaiku. Viņš atsaucas uz Stenfordas universitātes profesoru Pītera Blēra Henrija un Konrāda Millera rakstu Stāsts par divām salām (http://papers.ssrn.com/ sol3/papers.cfm?abstract_id= 1391902).
Nav pārliecības, ka Oslunds šo rakstu ir rūpīgi lasījis, jo tajā teikts gluži pretējais. Proti, ir maldīgi uzskatīt, ka Barbadosas labklājība ir būvēta uz turēšanos pie fiksēta valūtas kursa iepretim Jamaikai, kura savu nacionālo valūtu no 1975. gada līdz 2002. gadam devalvējusi neskaitāmas reizes. Oslunda rīcība, piedēvējot rakstam idejas, kas ir absolūti pretējas zinātnieku paustajam un pat uzsvērtajam, jāvērtē kā apbrīnojama nekaunība.
Barbadosa kļuva bagātāka par Jamaiku jau kopš 60. gadu sākuma un 90. gados krīzes laikā jau bija nesalīdzināmi bagātāka. Jamaika turpretī ir ekstrēms piemērs, kur ilgus gadus drukāja naudu 15% no IKP apmērā, nacionalizēja ekonomiku, piekopa protekcionistisku politiku utt. Skaidrs, ka šāda neapdomīga politika nesekmēja Jamaikas attīstību. Raksta autori uzsver, ka Jamaikas politika nekad nav bijusi piemērota cieta valūtas kursa uzturēšanai. Barbadosā valsts politika atbilda cietam kursam un atļāva turēt cietu kursu. Tikai ir liela atšķirība starp Barbadosu un Latviju. LB īstenoja apbrīnojami pasīvu monetāro politiku, neierobežojot ārvalstu kapitāla plūsmas uz valsti, un viegli atļāva izveidoties nekustamā īpašuma burbulim, kas radīja kursa stabilitātei pilnīgi neatbilstošu situāciju. Latvijā LB un FKTK politika neatbilda cietam kursam, tāpēc mums ir problēmas. Lats zaudēja savu ekonomisko pamatu jau 2006. gadā, nevis tagad. Oslunds savā rakstā norāda, ka bez devalvācijas ir iztikušas mazas, atvērtas ekonomikas ar nelielu finanšu sektoru. Latvija ir maza un atvērta ekonomika, bet nevar teikt, ka mūsu finanšu sektors ir mazs. Katrā ziņā Parex bankas spekulācijas bija lielas, un robs, ko tās radīja, milzīgs.