Sestdien Nacionālajā teātrī svinīgi tika dibināta vēlēšanu apvienība Vienotība. Vairākkārt tika pieminēts, ka šajā pašā zālē 1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas valsts un vilktas paralēles, ka arī Vienotības dibināšanas kongresam jākļūst par vēsturisku pagrieziena punktu Latvijas turpmākajai attīstībai.
Vairākums zālē sēdošo, visticamāk, bija svēti pārliecināti, ka patiesi ir vēsturiska notikuma dalībnieki. Tiesa, no kongresā izskanējušajām runām gan bija grūti nojaust to vēsturisko nozīmīgumu, kuru šim pasākumam piešķīra paši tā dalībnieki.
Nacionālā teātra skatuve bija dekorēta zaļos toņos. Zaļā ir izvēlēta par Vienotības krāsu, un skatuves priekšpusē bija izvietotas vāzes ar zaļi lapotām, baltām krizantēmām un zaļiem āboliem. Prātā iešāvās senā dziesma Uz galda vāzē stāv krizantēmas un rozes, sen jau vītušas.... Vītušās rozes šajā gadījumā bija kongresa runas, kuras šķita ar krietnu bārdu un jau neskaitāmas reizes dzirdētas. Dīvaini klausīties stāstus par citu politiku, jaunu politisko kultūru, kuros nav ne miņas no kaut kā patiesi jauna. Tās pašas garšu zaudējušās frāzes par godīgu politiku, efektīvu valsts pārvaldi, ilgtspējīgu attīstību utt. Interneta komentētāju iecienītās leksikas – Mākoņtēvs, Buldozers, Hūte, Kremļa pakalpiņi – baudkāra izgaršošana. Diskusijas par programmatiskiem jautājumiem kongresā neizraisījās. Jo programmas kā tādas nemaz nebija, un līdz ar to nebija par ko diskutēt. Tiek dibināta jauna organizācija, kurai programma ir nebūtiska. Galvenais mērķis – Saeimas deputātu krēsli un ministru amati.
Atsevišķu kongresa delegātu runās pavīdēja ļoti precīzs situācijas novērtējums, taču tas it kā uz klātesošajiem neattiecās. Akciju sabiedrības Sidrabene prezidents Nils Veidemanis norādīja, ka divdesmit atjaunotās neatkarības gados viss esot iznīcināts un Latvija padarīta par nekonkurētspējīgu valsti. Taču kam viņš to saka un kur? Valdim Dombrovskim, kurš stāv un krīt par esošā ekonomiskā kursa konsekventu turpināšanu līdz pēdējam latvietim Latvijā, vai Sarmītei Ēlertei, kura šo ekonomisko kursu divdesmit gadus ir sludinājusi kā vienīgo iespējamo un arī tagad to tupina proponēt zem atslēgvārda Rietumu izvēle? Zālē, kur par ekonomiskā kursa maiņu pat ieminēties neviens (ieskaitot prezidijā sēdošo Aigaru Štokenbergu) neuzdrošinās.
Jaunākais runātājs kongresā – divdesmit divus gadus vecais Jānis Rimša – stāsta, ka jaunatnes vidū esot daudz saprātīgu cilvēku, taču viņos neesot ticības, ka kaut ko varot mainīt. Tāpēc viņi politikā nenākot. Prezidijā un pirmajās rindās sēž politikas dinozauri, taču viņi atbildību par šo neticību nejūt. Tas uz viņiem neattiecas. Vainīgi vienmēr ir citi.
Lai arī Vienotības dibināšanas kongresā tika vairākkārt uzsvērts, ka apvienību dibina trīs partijas un Ēlertei atvēlēts vien ierindas atbalstītājas statuss, tieši Ēlertes runā iezīmējās visa pasākuma saturiskais tukšums. Ēlerte tribīnē, turot kreiso roku plato, melno bikšu kabatā, pavēstīja, ka Latvijai nepieciešams stāsts. Moderna, eiropeiska, nacionāla valsts. «Pavisam citam darba ražīgumam jābūt šī kopējā stāsta sastāvdaļai,» ar patosu skandē Ēlerte, un acumirklī top skaidrs, ka pasākuma organizatoriem nav nekāda cita stāsta kā vien stāsts par to, ka par katru cenu jātiek Saeimā un pēc iespējas tuvāk varai. Šādas bezjēdzīgas frāzes kā «pavisam citam darba ražīgumam jābūt...», pat necenšoties paskaidrot, kādā veidā to panākt, kongresā bija nospiedošā pārsvarā. Radās iespaids, ka klātesošie ir tik ļoti pārliecināti, ka ir tie labie, godprātīgie un taisnie iepretim visiem pārējiem ļaunajiem, dumjajiem un savtīgajiem, ka nekādi racionāli argumenti, lai sabiedrība vēlēšanās nobalsotu par viņiem, nav pat vajadzīgi. Tam it kā jābūt pašsaprotamam, jo mēs taču esam par godīgu un taisnīgu politiku, kamēr tie citi...
Šajā pārliecībā par savu pašpasludināto svētumu un šķīsto nevainību slēpjas viss Vienotības spēks un vājums. Dziļa ticība dod spēkus gāzt kalnus, taču, no otras puses, rada draudus zaudēt saistību ar realitāti. Grūti iedomāties spēcīgu partiju, kuras vienīgais piedāvājums sabiedrībai ir paštaisna pārliecība par savu mesiānismu. Tiek noliegta ideja par vadoni, taču tā vietā tiek piedāvāts kolektīvais vadonis – glābējs, kurš Latviju ievedīs sengaidītajā saulītē. Šī vadoņa vārds ir Vienotība. Skumji, ka šo cēlo un latviešu tautai patiesi tik nepieciešamo vārdu piesavinājies šķēlēju, intrigantu un politikāņu pulciņš, kurš var jau stāstīt, cik ļoti mīl Latviju un latviešu tautu, taču realitātē spekulē ar ikvienam latvietim svētiem vārdiem, lai tikai par katru cenu tiktu Saeimā. Nav šaubu, ka absolūtais vairākums zālē sēdošo ir patiesi patrioti un svēti tic savai glābējmisijai. Diemžēl rakstnieces Laimas Muktupāvelas vārdi – pastāv bažas, ka esam tikai lelles varaskāru cilvēku rokās, – dzirdīgas ausis zālē sēdošo vidū neatrada. Lelles, tāpat kā ļaunie, vienmēr ir citi.