Nemainīgās izvēles slazdā

 

Topošās priekšvēlēšanu apvienības Vienotība galvenā kopā cementētāja jeb latviski – lielmūrniece Sarmīte Ēlerte ik reizi, atbildot uz jautājumu, kur meklējams tas jaunais, kas atšķirs Vienotību no citiem politiskajiem spēkiem, atbild konsekventi – Rietumu izvēle.

Lai nerastos pārpratumi, vispirms jāpasaka, ka Latvija savu Rietumu izvēli jau ir izdarījusi, iestājoties NATO un ES. Neviens nopietns politisks spēks neaicina mūs no šīm Rietumu struktūrām izstāties vai kaut kā pret tām nostāties. Acīmredzot, piesaucot Rietumu izvēli, tiek domāts kaut kas cits.

Lai saprastu, kurp iet, jāapzinās, kur atrodies un no kurienes esi nācis. Latvija, deviņdesmito gadu sākumā atgūstot neatkarību, nepārprotami nostājās uz Rietumu izvēles ceļa. Viss, kas saistījās ar PSRS, sociālistisko sistēmu, krieviem, skaitījās slikts, noārdāms un pēc iespējas ātrāk aizmirstams. Un otrādi, viss no Rietumiem nākošais – labs, atdarināšanas cienīgs un ieviešams. Objektīva izvērtējuma vietā galvenais kritērijs bija izcelsmes vieta. Tolaik pasaulē izplatīti bija galēji labēji uzskati par efektīgāko ekonomikas attīstības modeli. Modē bija pārliecība, ka brīvais tirgus ar savu neredzamo brīnumdarītāja roku pats no sevis noregulē visus ekonomiskos procesus atbilstoši sabiedrības vajadzībām. Jo valsts mazāk jaucas šajā brīvā tirgus mehānismā, jo labāk. Kā šis brīvā tirgus mehānisms darbojās praksē, uzskatāmi liecina Organiskās sintēzes institūta direktors Ivars Kalviņš: ".. jaunās neatkarīgās Latvijas laikā Godmaņa valdība visu to kompleksu, ar kuru palīdzību mēs varētu ražot zāles, noveda līdz nullei."

Līdz nullei tika novests ļoti daudz kas tāds, kas, pareizi saimniekojot, Latvijai turpmākajos gados būtu nesis labumu. Tā vietā atbilstoši brīvā tirgus mehānismam kapitāls plūda turp, kur tas deva vislielāko peļņu, – tirdzniecībā, spekulācijās ar nekustamo īpašumu un finanšu starpniecībā. Latvijas ekonomikas strukturālā kroplība visā savā krāšņumā atklājās 2008. gada nogalē. Varētu domāt, ka nu beidzot sabiedrībai būs atvērušās acis. Taču nē. Vainīga izrādījās nevis sistēma un uzņemtais ekonomiskais kurss, bet Kalvītis, Godmanis, Kargins, oligarhi, krievi, stulbie letiņi, zviedru bankas, SVF un vēl nezin kas.

Ko šajā situācijā nozīmē Ēlertes piesauktā Rietumu izvēle? Tas nozīmē, ka nekas netiks mainīts. Izņemot personālijas, kuras biežāk uzstāsies televīzijas ziņu raidījumos. Viss Vienotības koncepts virzīts uz vienu vienīgu mērķi. Neko līdzšinējā sistēmā nemainīt, lai viss paliek pa vecam, tikai ar mūsējiem pie šprices. Latvijas politikas stratēģiskā virzība visus šos gandrīz divdesmit gadus ir bijusi nemainīga. Nav būtiskas atšķirības starp īstenoto politiku 1992. gadā, 1997. gadā, 2001. gadā, 2004. vai 2007. gadā. Vai valdošajā koalīcijā ir bijis Latvijas ceļš, Saimnieks, Tautas partija vai Jaunais laiks, politiskā virzība ir bijusi viena – konsekventa Rietumu izvēle, nešaubīgs atbalsts mūsu stratēģiskajiem partneriem un principiāla turēšanās pie primitīvākajiem brīvā tirgus principiem. Valdību atšķirības ir bijušas ļoti nebūtiskas, tikai ārējā atribūtikā un personālijās. Stratēģiskais kurss ir bijis nemainīgs. Vai, īstenojot šādu stratēģisko kursu, bija iespējams Kalvīša valdības laikā pieņemt likumus, kas ierobežotu banku patvaļu kredītu izsniegšanā? Noteikti – nē. Vai tie, kas tagad skaļi kritizē tā saukto gāzi grīdā politiku, var palepoties ar faktiem, ka jau tolaik ir nākuši klajā ar ierosinājumiem uzlikt iemauktus banku kreditēšanas bumam? Man tādi fakti nav zināmi.

Kāpēc Latvijā ir dziļa krīze, bet Polijā tās nav? Tāpēc, ka Polija jau deviņdesmito gadu beigās pārskatīja savu ekonomisko politiku un deviņdesmito gadu sākuma premjeru Tadeuša Mazovecka un Jana Beļecka īstenoto šoka terapiju atzina par kļūdainu. Polija sāka realizēt jaunu, no ārpuses neietekmētu ekonomisko, tajā skaitā monetāro politiku, par spīti turienes ēleršu histēriskajiem iebildumiem, kas, neraugoties uz acīmredzamajiem ekonomiskajiem panākumiem, joprojām nerimstas Gazeta Wyborcza (Ēlertes vadītās Dienas Polijas ideoloģiskais analogs) slejās.

Latvijā ir dziļa krīze, jo līdzšinējais ekonomikas kurss visus šos divdesmit gadus nav ticis pakļauts nopietnai kritikai. Pēc būtības tā ir bijusi tabu tēma, kuru solīdā sabiedrībā neapspriež. Ja ekonomisko politiku nedrīkst kritizēt, tad tā izvirst un pieņem arvien kroplīgākas formas. Dziļā krīze ir ekonomiskās domas apspiešanas sekas. Atcerēsimies, ka vēl pavisam nesen ekonomists Dmitrijs Smirnovs tika teju iemests cietumā par citādu domāšanu. Gluži vai neticams fakts 21. gadsimta ES dalībvalstī.

Gudri cilvēki no savām kļūdām mācās, mazāk gudri kāpj uz grābekļa atkal un atkal. Var tikai minēt iemeslus, kāpēc Ēlerte mūs aicina kāpt uz grābekļa vēlreiz. Loģiski ir tikai divi iemesli. Vai nu Ēlerte tiek brutāli izmantota, vai arī apzināti savtīgu interešu vārdā rīkojas kādu spēku interesēs. Abi šie iemesli neliecina neko labu par šo personu un cilvēkiem, kuri ap viņu pulcējas.