Šodien partijas Sabiedrība citai politikai kongresā tiks pieņemts lēmums pievienoties priekšvēlēšanu apvienībai Vienotība. Līdz ar to visas trīs partijas, kas veido Vienotības kodolu, būs devušas formālu apstiprinājumu šā veidojuma turpmākai konsolidācijai. Ņemot vērā panākumus, kādus atsevišķi Vienotības līderi spējuši sasniegt budžeta konsolidācijas gaitā, nav šaubu, ka viņiem izdodies tikpat sekmīgi konsolidēt trīs partijas Vienotībā.
Apzināti lietoju šo vārdu – konsolidācija, jo tas simbolizē Latvijā pieņemto praksi aizstāt jēdzienus ar segvārdiem. Budžeta griešana pēkšņi kļuva par konsolidāciju, tāpat kā dažādu partiju, savstarpēji nesimpatizējošu personu grupu un uzskatu ķīselis kļuvis par Vienotību. Kas šajā ķīselī ir SCP?
Politisko apskatnieku žargonā SCP tiek saukts par sacepumu. Un tā arī tiek uztverts. Jaunais laiks ir Latvijas apstākļiem visnotaļ nopietna partija, bet Pilsoniskā savienība uz pilnvērtīgas politiskas partijas statusu var vēl tikai pretendēt. Sacepums nevar pretendēt pat uz to. SCP paši sevi var saukt par partiju, bet tā pat nav domubiedru grupa. Tā ir burtu kopa ar diviem redzamiem līderiem un apputējušu izkārtni – Loskutovu. Kas dod pamatu šādam novērtējumam?
Partija pirmām kārtām ir organizācija, kuru vieno noteikts mērķis, vērtības un ideāli. Uzsveru, pirmām kārtām – organizācija. Vai SCP ir organizācija? Šis jautājums būtu jāizvirza SCP kongresā, jo līdz šim partijas līderi ir bijuši gatavi stundām ilgi Ēlertes dzīvoklī spriedelēt par to, kas vadīs Vienotības vienoto (?) priekšvēlēšanu kampaņu, kādā veidā Jaunupa un Kristovska piarščiki sadalīs ietekmi (naudu) un kā noteiks vietas kandidātu sarakstos, bet no savas partijas organizatoriskā darba vairījās kā no uzmācīgas mušas. Uz ikvienu iniciatīvu no apakšas partijas līderi atbild ar ierasto – nāciet un strādājiet. Organizējiet. Jūs pašorganizējaties, bet mēs būsim saraksta augšgalā un zīmēsimies medijos. Tāda ir SCP partijiskā struktūra. Tiesa, šī kaite piemīt visām Latvijas politiskajām partijām, taču citām partijām ir arī vismaz kaut kāds organizatoriskais pamats, kas partijas biedriem ļauj justies piederīgiem kādam kopumam.
Atšķirībā no Jaunā laika un it sevišķi jau Pilsoniskās savienības, kuru idejiskais uzstādījums ir balstīts uz pašiedvestiem priekšstatiem par realitāti, SCP ir partija, kurā it kā pulcējušies cilvēki ar racionālu domāšanu un kuri neklīst politisko mītu pasaulē. SCP pretendē uz izglītota elektorāta atbalstu. Taču šī racionālā pieeja ir SCP galvenais klupšanas akmens. Šī pieeja liek skaidri definēt attieksmi pret jebkuru sabiedrību interesējošo jautājumu. No SCP līderiem izklausītos nožēlojami, ja viņi līdzīgi kā PS līderi uz katru jautājumu atbildētu, bārstot frāzes par tumšajiem spēkiem, Kremļa pakalpiņiem, lielītos ar savas nacionālās prievītes garumu un platumu. Taču diskusijas partijā ne par vienu nopietnu ekonomisko vai politisko jautājumu nekad nav bijušas. Jo no diskusijām baidās. Konkrētība Latvijas politikā ir bīstama un grūti pārdodama. Pirmo vijoli pie mums spēlē frāžkaļi.
Viens no redzamākiem SCP atbalstītājiem – ekonomists Jānis Ošlejs aktīvi propagandē nacionālās valūtas kursa korekcijas nepieciešamību un agresīvāku pozīciju sarunās ar starptautiskajiem aizdevējiem. No Štokenberga puses līdzīgus uzskatus mēs līdz vēlēšanām noteikti nesadzirdēsim. Jo Štokenbergs nevar runāt to, ko viņš domā. Viņš var runāt vienīgi to, ko, viņaprāt, no viņa grib dzirdēt vēlētājs jeb šajā gadījumā, ko no viņa grib dzirdēt Vienotības līderi.
SCP problēma ir tā, ka viņi Vienotībā ir kā mazākais brālis un viņu līderiem ir jābūt pateicīgiem, ka viņus vispār ņem līdzi uz balli (lasi: liek vēlēšanu sarakstā). Tad nu intelektuāļiem Štokenbergam un Pabrikam ir jāaplaudē, klausoties blēņas, ko no tribīnes runā Kristovskis, jo – ko līdz tava gudrība, ja politiski esi pigmejs pret smagsvaru Kristovski?
Spēcīgi līderi runā un dara to, ko grib, kamēr vārguļi cenšas runāt un darīt to, ko grib citi. Tad nu vairākums mūsu politisko līderu rūpīgi rēķina, kādi izteikumi varētu palielināt to popularitāti un ko sabiedrība gribētu no tiem dzirdēt. Viņi atgādina viduvējus mūziķus, kuri grib izskaitļot, kāda dziesma jāsacer, lai uzvarētu Eirovīzijā. Rezultāts tādai sakonstruētai dziesmai parasti ir visai bēdīgs. Apmēram tāds pats kā SCP.