Vadībzinātnes speciālisti zina, ka jautājumu apspriešana par naudas summām, kuras ir tik lielas, ka neviens no klātesošiem fiziski tās nav redzējis, notiek daudz vieglāk un vienkāršāk nekā par tādām summām, kuras ikviens var fiziski iedomāties.
Cilvēku apziņā viens vai divi miljardi latu faktiski ne ar ko neatšķiras. Tās vienkārši ir fantastiski lielas summas, kuras neveido konkrētas asociācijas. Cita lieta, atsevišķu darbinieku algas. Tās viegli samērot ar paša algu, un tas nekavējoties izraisa zināmu emocionālu reakciju. Rezultātā jo lielākas summas, jo lielākas iespējas pieņemt sekām neadekvātus lēmumus.
Tā vien šķiet, ka šajās lielo skaitļu maģijas lamatās ir iekritusi arī Latvijas sabiedrība. Kopš pērnā rudens publiskā telpa ir piesātināta ar milzu skaitļiem – 500 miljoniem, 1,5 miljardiem, 7,5 miljardiem. Šie cipari tiek uztverti kā fonā salikti sponsoru zīmoli slavenību preses konferencēs. Nenozīmīga, bet obligāta piedeva īstajiem runātājiem. Mūsu gadījumā galvenā uzmanība tiek pievērsta Parex Maybahiem, Air Baltic šefa Bertolda Flika algai un citām emocionāli iedarbīgām, bet patiesībā finansiāli mazietilpīgām lietām. Lai gan īstā uzmanība būtu jāpievērš tieši šiem milzu skaitļiem, kurus vienu pēc otra ar apbrīnojamu nevērību izspļāva un joprojām izspļauj mūsu valsts maka turētāji, gluži kā iluzionisti izspļauj no mutes pingponga bumbiņas.
Nelaime tā, ka sabiedrība šos prātam neaptveramos skaitļus patiešām uztver kā pingponga bumbiņas iluzionista priekšnesumā. Vārdu salikumu "prātam neaptverams" šeit lietoju nevis kā paspilgtinājumu vārdam "liels", bet gan burtiskā nozīmē. Lai šos skaitļus padarītu prātam aptveramākus, veiksim dažas vienkāršas matemātiskas darbības. Kopējā starptautisko aizdevēju pakete ir 7,5 miljardi eiro. Latvijā ir nepilni 2,3 miljoni iedzīvotāju. Tātad katrs Latvijas iedzīvotājs, ieskaitot zīdaiņus un sirmgalvjus, no starptautiskajiem aizdevējiem uz mūžu, nododot parādsaistības mantojumā, ir gatavs aizņemties vairāk nekā trīs tūkstošus eiro. Citiem vārdiem, četru cilvēku ģimene ar Latvijas valdības vieglu roku ir parakstījusies uz 13 000 eiro jeb aptuveni 10 tūkstošus latu aizņēmumu.
Katrs pats var sev uzdot jautājumu, vai ir deleģējis valdību uz šādu aizņēmumu. Kā vārdā? Par ko tiek maksāts? Lai skolotāji varētu saņemt kaut minimālo algu? Lai nieru slimnieki varētu sarīkot kaut pieticīgas atvadas no saviem tuviniekiem? Vai tomēr, lai būtu nauda, ko atdot banku sindikātam, kas aizdeva naudu pret Kargina un Krasovicka goda vārda solījumiem? Kargins un Krasovickis savu vārdu ir turējuši. Kā jau goda vīri. Sindikāts savu naudu ir atdabūjis. Skumji vienīgi, ka tā ir mūsu nauda, ko mēs esam aizņēmušies, lai atdotu citiem. Tagad puse no EK aizdevuma – 600 miljoni eiro, ir jārezervē banku atbalstam. Lai vietējie baņķieri un viņu zviedru saimnieki varētu naktī gulēt mierīgi. Un atkal tas notiek par mūsu, tas ir, tavu un manu naudu.
Tagad jau arvien skaidrāk izkristalizējas atziņa, ka Parex bankas pārņemšana ir bijis visai apšaubāms darījums. Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, lai gan atzīst, ka valsts šajā bankā jau ieguldījusi 840 miljonus latu mūsu naudas, joprojām uzskata, ka tas ir darīts pareizi. Šī lēmuma pareizību viņš pamato ar, viņaprāt, neapgāžamu argumentu. "Mēs vēl nezinām, cik daudz komercbanku Parex banka būtu paķērusi sev līdzi." Es saprotu I. Rimšēviča rūpi par komercbanku grūto likteni globālās ekonomiskās krīzes apstākļos, bet katram savs krekls tuvāks. Nevēlos aizņemties personiski 3000 latu un nedomāju, ka arī citi manas ģimenes locekļi būtu ar mieru aizņemties, lai nodrošinātu kādas bankas drošību. Ja kāds cenšas piesaukt pašvaldību naudu, kas glabājusies Parex bankā, tad šīs naudas apjomi nav salīdzināmi ar valsts jau ieguldīto un no valsts aizplūdušo naudas apjomu. Savukārt individuālo noguldītāju naudu garantē valsts un arī šīs summas nav salīdzināmas. Protams, no makroekonomiskā viedokļa jautājums ir diskutējams, bet runa ir par principu.
Tiesa, ja pērnruden būtu pieņemts cits lēmums, tad gan Godmanim, gan Rimšēvičam būtu jāuzklausa visai skarbi vārdi gan no Rietumu, gan Austrumu, gan pašmāju finanšu sviru raustītājiem. Nesalīdzināmi vieglāk bija un joprojām ir ļauties plūdumam un parakstīt arvien jaunus aizņēmumus. Ne jau pašiem parakstītājiem tie būs jāatdod.
Kāda ir visa šī stāsta morāle? Vissmagāk no globālās krīzes ir cietusi Latvija un Igaunija (IKP kritums 1. ceturksnī 15%). Pēdējā ir gandrīz tādā pašā bedrē kā Latvija ar visiem saviem finanšu spilveniem, propagandistiskajiem aizdevumiem Latvijai un bez sava pareksa. Savukārt vienīgā valsts ES, kurai izdevies saglabāt pozitīvu IKP izaugsmi, ir Polija. Igaunija pēc tirgus atvērtības indeksa ir viena no pasaules līderēm, savukārt Polija šajā rādītājā atrodas zemāk nekā Kazahstāna. Latvija un Igaunija kā uzticami sunīši cenšas nolasīt Rietumu tā saukto draugu vēlmes no acīm, savukārt Polija ES pazīstama kā mūžīga kašķa cēlāja un nekaunīga savu interešu aizstāvētāja. Secinājums rodas pats no sevis. Jo zemāk kāds ir gatavs klanīties, jo vairāk tam uzkrauj nest. To biežāk vajadzētu latviešiem atcerēties.