Gaidām jaunu "stāstu"

«Valdībai krist tāpēc, lai viena dāma aizvietotu citu, nav nopietns un atbildīgs iemesls valdības krišanai,» intervijā Artusa Kaimiņa «suņu būdai» sacīja bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Nav šaubu, ka šie eksprezidentes vārdi kritīs dzirdīgās ausīs, jo tie ļoti organiski iekļaujas šodienas galvenajā politiskajā stāstā – Solvita Āboltiņa ārkārtīgi grib kļūt par premjerministri. Nevēlos šā stāsta patiesumu kaut par nieku apšaubīt, jo tam nav nozīmes. Galvenais, ka tā domā tauta. Ar «domā tauta» šeit saprotu to priekšstatu un stereotipu kopumu, par kura patiesumu vai nepatiesumu sabiedrībā nav pat diskusiju. Tā tas ir, un tas nav apspriežams. Vai kāds varētu pierādīt, ka Āboltiņa pie varas nemaz tā neraujas? Nē taču. Un tieši šiem «stāstiem» ir izšķiroša nozīme dažādos procesos. Arī valdību krišanas un veidošanās procesos.

Valdības ir sekmīgas un sabiedrībā populāras, ja tām ir skaidri saprotams mērķis, virsuzdevums jeb, citiem vārdiem sakot, – stāsts. Stāstam jābūt ar vienu izteikti galveno līniju. Tas nevar būt ar daudzām sižetiskām līnijām. Piemēram, savulaik Šķēles pirmajām valdībām bija stāsts par virzīšanos uz bezdeficīta budžetu un uz šā stāsta fona viņš darīja, ko gribēja. Tajā skaitā īstenoja dažādus privatizācijas darījumus. Repšem kā Latvijas Bankas vadītājam bija stāsts par «stipro latu», un vēlāk, iesaistoties politikā, viņš prezentēja stāstu par cīņu ar korupcijas sērgu. Viņš gan šajā stāstā drīz vien sapinās, izvērta citas sižetiskās līnijas un beigu beigās krita.

Var dažādi vērtēt Dombrovska valdību, bet tās salīdzinoši augstā popularitāte balstījās uz precīzi formulētu stāstu – virsuzdevumu: izvest Latviju no krīzes, stingri turoties pie starptautisko aizdevēju izstrādātās programmas. Stāsts bija saprotams un skaidrs (nav runa par to, vai tas bija labākais krīzes pārvarēšanas veids), Dombrovskis to konsekventi ievēroja un kā šī stāsta galvenais varonis bija sabiedrībā populārs. Arī Straujumas pirmajai valdībai bija diezgan skaidrs mērķuzdevums (stāsts) – aizvest valsti līdz nākamajām vēlēšanām ar rīcībspējīgu valdību. Mērķis tika sasniegts, tauta to atzinīgi novērtēja, un Straujumai tika uzticēta nākamā valdības veidošana. Taču ar ļoti īsu, laikā ierobežotu mērķi – novadīt Latvijas prezidentūru. Turpmākais bija izplūdis miglā. Skaidrības vietā nāca neskaidrība – ko Straujuma darīs tālāk? Vai viņa vispār grib premjerēt, vai labāk grib mierīgi atpūsties un auklēt mazbērnus? Jau šādu jautājumu parādīšanās vien (pat ja tie ir nepamatoti) straujā tempā izskalo jebkuras varas pamatus. Līdz ar to Straujumas valdības krišana bija tikai laika jautājums un «vienas dāmas nomaiņa pret citu» ir loģisks noslēgums stāstam par bezmērķa valdību, jo ir sācies cits stāsts. Stāsts par Solvitas Āboltiņas vēlmi ieņemt Straujumas vietu.

Atgriežoties pie Straujumas otrās valdības «stāsta», jāsaprot, ka Āboltiņa varētu augām dienām un naktīm sapņot par Ministru prezidenta krēslu, taču šie sapņi paliktu vien tukši sapņi, ja līdzšinējā premjere spētu precīzi formulēt skaidru nākotnes uzdevumu, tautai saprotamu stāstu. Tad nelīdzētu nekādas melnās, dzeltenās vai vēl nezin kādas kampaņas. Ja Straujumas valdība krita, tātad tai nebija ko teikt. Tās iekšējais serdenis bija satrupējis. Runas, ka Straujumas valdība mierīgi varēja strādāt tālāk, ir tikpat pamatotas, kā, stāvot pie vējā izgāzta koka, teikt, ka tas varēja augt tālāk. Vajadzēja tikai to kārtīgāk no vēja brāzmām pasargāt. Tas nav nopietni.

Jāsarūgtina Āboltiņa, jo viņas potenciālo «stāstu» (gribu kalpot Latvijai un pierādīt, ka esmu labākā) tauta nevēlas pat dzirdēt. Tas nozīmē, ka jāsacer cits stāsts. Vai Vienotībai ir šāds stāsts? Vienīgais stāsts, kuru ik dienas dzirdam, skan: Vienotība nav vienota, tā ir intrigu mudžeklis, kur dažādi grupējumi savstarpēji grūstās un apsaukājas. Ja sabiedrībā partija tiek uztverta šādi, tad tai nav ne mazāko izredžu vadīt valdību, kura būtu tautā populāra. Līdz ar to tauta ir noilgojusies pēc jauna, skaidri saprotama stāsta. Kam izdosies sacerēt un tautai pasniegt labāko (pārliecinošāko, ticamāko) stāstu, tas arī būs valdošais spēks turpmākos gadus. Latvijas politiskie stāstnieki, sasparojieties! Pienākusi jūsu lielā diena.