Pacelt zemē nomesto

© F64

Pēdējo gadu biežāk skandētā un politiski efektīgākā mantra bijusi – «tad, kad «viņi» nometa varu mums pie kājām, mēs nebaidījāmies to pacelt». Ar šo mantru uz lūpām tika aizvadīti pieci Valda Dombrovska un divi Laimdotas Straujumas premjerēšanas gadi.

Tagad vēsture atkārtojas. Vara kaut kur pagaldē mētājas, un to neviens nav gatavs ņemt. Tiesa, it kā gatava to būtu celt Vienotības nominālā līdere Solvita Āboltiņa, taču viņai šo varu īsti negrib dot. Viņas līderība pašas partijā tiek apšaubīta un viņas popularitāte tautā daudz neatšķiras no «viņu» popularitātes 2008. gadā.

Pastāv teorija, ka ikvienam cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad viņš atrodas īstajā laikā un īstajā vietā, un tieši šajā brīdī ir jāķer laimes putns aiz astes. Diemžēl lielākā daļa cilvēku šo brīdi palaižot garām. Saminstinās, iedomājas, ka gan jau nākamajā reizē situācija būs vēl labvēlīgāka, bet brīdis ir garām un prom. Uz neatgriešanos. Dombrovskis 2009. gada martā noriskēja un nekļūdījās. Tagad dzer šampanieti pat ne Jūrmalā, bet Briselē. Ar atpakaļejošu datumu var jau teikt – kas nu tur bija par risku? Bija gan. No varas atstumtie toreiz berzēja rokas un viszinīgi izmeta – paskatīsimies, kāds viņam būs reitings pēc pusgada.

Āboltiņai iespēja atkārtot Dombrovska personīgo «veiksmes stāstu» bija vairākkārt. Gan toreiz 2009. gada martā, kad viņa varēja atrasties Dombrovska vietā, gan 2013. gada beigās, kad pēc Zolitūdes traģēdijas un Dombrovska atkāpšanās varēja uzņemties valdības vadītājas pienākumus, gan 2014. gada Saeimas vēlēšanās startējot kā partijas premjerministra amata kandidāte. Taču viņa izvēlējās citu ceļu. Teiksim tā – Honkongas «firmas» ceļu. Un uz ko viņa cer tagad? Vai tiešām cer, ka tauta, redzot viņas sekmīgo valdīšanu (ja tā brīnumainā kārtā patiešām izrādītos sekmīga), atmaigs un atsāks viņu mīlēt? Pat divciparu (procentu izteiksmē) ekonomikas un algu pieaugums neglāba Kalvīti no visu laiku nemīlētākā premjera titula. Tautas partijas kongresā Dailes teātrī 2009. gadā, kad partijas priekšgalā atgriezās Andris Šķēle, partijnieku vidū valdīja eiforisks noskaņojums – nu tik atkal būsim zirgā. Mēslu bedrē, ne zirgā. Kas reiz tautas uzticību ir izniekojis, tas to atpakaļ vairs neiegūs. Brīdis palaists, vilciens aizgājis, laimes putns aizlidojis.

Taču dzīve nekad neapstājas. Ja vienam īstais brīdis paskrējis garām, tad citam laimes putns skrien tieši rokās. Acīmredzami šis ir brīdis, kad dažiem pavērusies viņu lielā iespēja. Protams, ja vien viņiem ir šāda ambīcija. Te runāju par ZZS. Viņu reitings ir šim politiskajam spēkam neparasti augsts. Parasti ZZS ir bijusi starp latviešu partijām, kuras turas ēnā aiz kādas «lielās» partijas vai tai blakus. Tagad ar lielu atrāvienu viņi ir visiem (par Saskaņu nerunāsim) priekšā. Ko tālāk?

Nākamais premjers, vienalga, kurš tas būs, vēlāk atkārtos, ka varu ņēmis brīdī, kad tā bijusi nomesta zemē un neviens to nav vēlējies celt. Straujumas ieteiktais pēctecis Kozlovskis jau atteicies pieliekties, un, iespējams, viņš nebūs pēdējais, kuram mugura par stīvu. Mēdz teikt, ka divreiz upē neiekāpsi un ar vienu un to pašu paņēmienu lielo zivi neizvilksi. Varbūt. Iespējams, ka stāsts par zemē nomesto varu un drosminieku, kurš to pacels, vairs nedarbosies, taču veiksme vienmēr ir drosmīgo pusē. Un otrādi. Ja tev rokās skrien laimes putns un tu tā vietā, lai to ķertu ciet, no tā atgaiņājies, tad apkārtējā pasaule rokās nesadosies tavu ilgu piepildījumam. Novērtēs to kā gļēvulību ar visām no tā izrietošajām sekām.

Šajā situācijā ZZS nedrīkst muļļāties un ilgi vētīt, kurš tad nu būs īstais un vai būs īstais. Ir jāizvirza viens nopietns kandidāts un tas arī enerģiski jāatbalsta. Nekādas ierastās gumijas stiepšanas līdz jaungadiem, zvaigžņu dienām vai citām «pastardienām». Vara ir zemē nomesta, un, kamēr Vienotība savā starpā rīvējas, kuram tad pienākas to celt, jāizmanto iespēja un jārīkojas. Kā latviešu sakāmvārdā teikts – kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ. Citādi var gadīties, ka uz 2018. gada vēlēšanām ZZS līderiem būs jākož elkonī par garām palaisto iespēju 2015. gada Ziemassvētkos un tad jau kādi citi kautri pīpēs perona maliņā un smīnēs – jūsu vilciens aizgājis, kungi!



Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais