Valdības psihoterapeitiskā funkcija
Tas brīdis ir pienācis drusku ātrāk, nekā vairums politisko novērotāju bija gaidījuši. Straujuma atkāpusies divas dienas pēc tās pašas partijas, kurā nomināli skaitās savējā, kongresa. Gāza savējie. Kā kādreiz, gan par kādu citu partiju, teica Vienotības veterāns Ainars Latkovskis – pie viņiem tā pieņemts. Pieņemts gan.
Par Straujumas atkāpšanās iemesliem jau pietiekami runāts, tāpēc paraudzīsimies nākotnē. Ko mums dos jauna valdība? Norobežosimies no apcerēm, ko šīs izmaiņas nesīs politiskajā procesā iesaistītajiem. Šo politisko spēlīšu detalizēta analīze un katras intridziņas smalka aprakstīšana tikai lieki paaugstina visa šā balagāna nozīmību. Nu nav viņi pelnījuši to pārmērīgo uzmanību, kāda viņiem tiek šobrīd pievērsta. Ne viens vien lasītājs interneta komentāros pamatoti norāda, ka visa šī jezga ap valdības krišanu un jaunās veidošanu parastā cilvēka dzīvi nekādi neietekmē. Teiksim tā – gandrīz neietekmē.
Skaidrs, ka vairākuma dzīve būtiski nemainīsies, vienalga vai valdību vadīs Kozlovskis, Dūklavs, Āboltiņa vai kāds cits. Iespējams, ka kaut kas (bet arī ne pārāk daudz) mainītos, ja par premjeru kļūtu Lembergs. Taču tieši tāpēc, ka šajā gadījumā patiešām iespējamas kādas izmaiņas, viņa izredzes ieņemt šo amatu ir minimālas, lai neteiktu nekādas. Politiskajai dzīvei ir zināma inerce. Tā cenšas saglabāt esošo situāciju un maksimāli izvairīties no grūti prognozējamiem pavērsieniem, tāpēc tā dēvētā elite šādos gadījumos saliedējas, lai pārmaiņas nepieļautu.
Kādas ir valdības funkcijas mūsdienu Latvijā? Latvijas valdība jau labu laiku kā kļuvusi par tehnisku valdību, kas pārvalda šo diezgan atpalikušo, tālu perifērijā esošo ES reģionu. Tās galvenā birokrātiskā funkcija ir ES fondu apguve, izvietošana un izlietošana, kā arī ES regulu ieviešana jeb – kā modernāk teiktu – implementēšana. Tomēr neaicinu lasītājus vīstīt dūres un lamāt «ļauno Briseli», jo – vai jūs paši, liekot roku uz sirds, varat apgalvot, ka jūsos mīt pārliecība, ka mūsu pašu bāleliņi, palaisti vieni paši ganīties, aizvestu mūs uz daudz leknākām ganībām? Diemžēl šādas pārliecības nav. Vēl vairāk. Ir dziļi zemapziņā gruzdošas bažas, ka tieši «Briseles virsgani» ir tie, kas neļauj vietējiem «saulvežiem» nodīrāt mūsu pašu cilvēkiem pēdējo ādu.
Taču bez birokrātiskās funkcijas valdībai ir tautas emocionālās pašapziņas uzturēšanas funkcija. Ja valdības (valsts) priekšgalā atrodas cilvēks, kurš tautai spēj iedvest pārliecību par saviem spēkiem, tad tauta šo cilvēku atbalsta, pat, ja objektīvi tam nav nekāda pamata. Tieši to mēs redzam Krievijā, kur, pateicoties iedarbīgai propagandai (īpaši TV), tautā radīta pārliecība, ka valsti vada sekmīgs līderis un viss ir, kā krievi teiktu, – šokolādē. Savukārt, ja valdības priekšgalā ir cilvēks, kurš rāda satrauktu ģīmi un draud, ka būs vēl sliktāk (kā Godmanis), tad par šādu cilvēku nekavējoties dzimst leģendas par villām Spānijā un cukura rūpnīcām Dānijā. Kā privātā sarunā esmu teicis pašam Godmanim – neatsmērēsies. Tos, kuri šīm leģendām tic, nekādi nepārliecināsi par pretējo, tāpat kā par savu «necionistisko» izcelsmi.
Mūsdienu Latvijā valdības galvenā funkcija ir būt par zibensnovedēju, uz kuru katram izgāzt savu neapmierinātību. Vienalga par ko. Par savu neizdevušos dzīvi, par pienākušo vecumu, vientulību, bērnu problēmām, nejauko kaimiņieni un nelaipno pārdevēju veikalā. Kuru gan vēl ērtāk vainot par to, ka kurpēm papēži nomīti, bikses neizgludinātas un trauki izlietnē stāv nemazgāti, ja ne valdību, rudo bestiju, kura tik alkaini raujas pie varas, un visu to nožēlojamo kliķi, kas par to vien tik domā, kā saraust pilnas kabatas ar «mūsu» naudu.
No šā – psihoterapeitiskā – aspekta vērtējot nākamo valdības vadītāju, jākonstatē, ka Āboltiņa neder. Pašreizējā dvēseliskajā stāvoklī viņa ir otrs Godmanis. Emocionāli uzvilkta, nepārliecināta un cilvēkus uz enerģisku darbu neiedvesmojoša. Viņu par jauno valdības vadītāju var gribēt vienīgi tie, kas grib Vienotību norakt galīgi un pavisam. Tauta šo emociju kamola koncentrātu nepieņems. Arī Koz-lovskis nav tas, kuru redzot televīzijā ap sirdi kļūst vieglāk. No šā aspekta piemērotākais ir Dūklavs, kuram izdodas radīt visai omulīga vīra iespaidu. Tas šajā situācijā jau ir daudz. Varbūt pat pietiekami.