Vēl cīņa nav galā
Piektdienas vakarā, partijas Vienotība kongresa priekšvakarā, ar informatīvo spēku galvenā kalibra lielgabalu pa partijas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas pozīcijām tika nobombardēts tā, ka varētu domāt – tur vēl ilgi zāle neaugs. Bijušais finanšu ministrs Andris Vilks intervijā TV Panorāmai norādīja, ka Vienotības lielākā problēma ir pati Āboltiņa, aicināja partijas valdi atkāpties un sarīkot ārkārtas partijas vadības vēlēšanas (pēc statūtiem tās tiek rīkotas reizi divos gados, un pašreizējā valde tika ievēlēta pērn).
Kongresā, protams, nekādi aicinājumi atkāpties netika pat pieminēti, ja neskaita politiskā huligāna – Jura Vidiņa – juceklīgo uzstāšanos pašās kongresa beigās. Tomēr noskaņojums bija nomācošs. Esmu bijis uz dažādu partiju kongresiem, bet neatceros, kad kādas partijas līdera uzrunu uztvertu tik miegaini – ne reizi to nepārtraucot ar aplausiem. Ne tāpēc, ka runa būtu slikta un tajā nebūtu vietu, kur aplaudēt. Bija vairāki pietiekami patētiski momenti, kad normālos apstākļos rokas pašas sistos aplaudēt. Bet nesitās. Pēc skaļajām, patriotiskajām frāzēm zālē valdīja klusums. Kapa klusums, kas ne vienam vien šo kongresu lika salīdzināt ar bērinieku sanāksmi un labi raksturoja klātesošo attieksmi pret oratori.
Patiesības labad jāatzīmē, ka līdzīgi tika uztvertas gan premjeres Laimdotas Straujumas, gan kādreizējā partijas mīluļa Valda Dombrovska runas. Iespējams, ka šis kūtrums saistīts ar zālē valdošo aukstumu, jo kongress notika gluži vai vēsturiskā piemineklī – Salaspils kultūras namā Enerģētiķis, kurš gluži kā tāds padomju laiku relikts saglabājies neskarts līdz pat mūsdienām. Zālē tie paši ar brūnu dermatīnu apvilktie atvāžamie krēsli, grīdas klātas ar pelēku linoleju un sienas ar tumši brūnām finiera plāksnēm. Kādreiz tādas ēkas sauca par kultūras šķūņiem, un tas nebija pārspīlējums. Vismaz no siltumizolācijas viedokļa.
Telpu izvēle kongresam sanāca gluži simboliska. Valdošā partija, kura jau ilgstoši atrodas pie varas, savu kongresu rīko telpās, kurās kauns būtu solīdus viesus aicināt. Vai tā kāda sazvērestība? Paši kongresa delegāti taisnojās, ka pasākumu rīko partijas jaunā, uzlecošā zvaigzne – Salaspils novada domes priekšsēdētājs Raimonds Čudars. Nezinu, kas viņš par «zvaigzni», bet saimnieciskā ziņā nulle – nav spējis pa šiem gadiem kultūras namu savest kārtībā un nekaunās partijas biedrus uz tādu ūķi aicināt.
Ja kongresu vērtējam no Straujumas – Āboltiņas sacensības viedokļa, tad pēc punktiem ar minimālu pārsvaru uzvarēja Straujuma. Varēja manīt, ka viņa kongresā jūtas kā zivs ūdenī, atrodas labvēlīgi noskaņotu cilvēku ielenkumā, diezgan pacilātā noskaņojumā. Par Āboltiņu to nevarētu teikt. Jau viņas runa bija drūma un nīkulīga. Arī kongresa starpbrīžos un kafijas pauzēs viņa nedzirksteļoja no pozitīvas enerģijas pārpilnības. Tiesa, šis vēl tikai pirmais raunds. Visticamāk, ka Straujumas valdība kritīs, jo no Vienotības viedokļa esošā situācija tai nav izdevīga. Savukārt ļoti izdevīga politiskajiem konkurentiem, kuri, īpaši nepiepūloties, ar baudu vēro kādreizējās dienaskārtības noteicējas lēno, bet nenovēršamo norietu. Vienotībā valda vienprātība, ka jārīkojas, lai apturētu reitingu lejupslīdi. Valdības maiņa ir viens no šīs lejupslīdes apturēšanas elementiem. Kad tas notiks? Visticamāk, ka Jaungada uzrunu vēl teiks Straujuma, jo viņa nevēlas, lai atkāpšanās izskatītos kā piekāpšanās rupjam spiedienam. Pēc tam gan viss var notikt.
Ko likt Straujumas vietā? Te arī parādās Āboltiņas nelielās, bet tomēr izredzes pārtvert iniciatīvu. Kādas ir alernatīvas? Kozlovskis – tā pati Straujuma; Rinkēvičs – nez vai iegūs koalīcijas atbalstu; Piebalgs – diez vai vēlēsies riskēt, uzņemties atbildību tik neskaidrā situācijā; Reirs – nav nodemonstrējis tvērienu un politisko patstāvību. Šajā situācijā Āboltiņa var izrādīties vienīgā, kurai sarežģītā situācijā nenodreb roka. Tiesa, tieši viņas pēdējā laika nepārliecinātība ir galvenais faktors, kas neļauj viņai ņemt virsroku šajā politiskajā šaha spēlē (ai, kā te noderētu Zaķis. Jā, jā. Tas pats Dzintars). Mūs gaida interesants politiskās adventes laiks un jauna valdība jaunajā gadā. Kāda? To drīz redzēsim, jo politiskā cīņa nekad nebeidzas.