Tīģerienes izšķirošais lēciens

© F64

Jau ilgāku laiku nerimst runas, ka pienācis laiks jaunai valdībai. Galvenā pretendente uz jaunās valdības vadītāja krēslu, Vienotības līdere Solvita Āboltiņa, jau nogurusi no uzbāzīgajiem jautājumiem, vairs neslēpj – jā, vajadzības gadījumā esmu gatava uzņemties šo pienākumu. Savukārt esošā premjere Laimdota Straujuma daudznozīmīgi novelk – neviena valdība nav mūžīga. Skaidrs, ka valdības nomaiņa ir nobriedusi un atliek vien sagaidīt ieganstu, lai tas notiktu.

Ja tiek gaidīts iegansts, tad jābūt arī iemeslam. Latvijā pieņemts uzskatīt, ka politiskās izmaiņas notiek tikai un vienīgi kādu saimniecisku vai personisku pretrunu dēļ. Tā teikt, valdošie kaut ko ne tā sadalīja, kaut ko ne tā viens otram pateica lietu «kārtošanas« laikā, un šīs pretrunas tad arī atspoguļojas politiskajās pārmaiņās. Taču tā nav vienmēr. Dažkārt pretrunas ir ne tik daudz politiskas, cik sabiedrisko attiecību sfērā esošas. Piemēram, prezidents Andris Bērziņš vairumam politiķu bija tīri pieņemams, bet viņa runas grūtības radīja zināmas PR problēmas. Politiķi labi jūt, cik tālu viņi var sabiedrības noskaņojumu ignorēt un kurā brīdī tas jau sāk apdraudēt pašu pozīcijas. Atbalstīt Bērziņu kļuva politiski riskanti, un viņš tika nomainīts.

Teikt, ka šobrīd Straujuma pilnībā zaudējusi sabiedrības uzticību, ir pāragri, taču vektors ir nepārprotams, un tālredzīgākie spēlētāji uz viņu savas likmes vairs neliktu. Kas ir mainījies? Sabiedrībā ir uzkrājies nogurums no tehnokrātu (ierēdnieciskajām) valdībām un ir parādījusies vēlme pēc valdības, kurai ir arī kādas idejas, ne tikai motoriska inerce atkārtot ierastās kustības. Tehnokrāti pazīstami pēc tā, ka problēmas risina nevis pēc būtības, balstoties uz tautas interesēm, bet gan pamatojoties uz birokrātisko nepieciešamību. Tā tas bija ar vilcienu iepirkumu, tā tas bija ar Liepājas metalurgu, kad uz visām iebildēm sekoja neapgāžamais – pēc likuma mēs īpašniekiem neko nevaram izdarīt. Būtu vien bijusi politiskā griba, ātri atrastu veidus, kā akcionārus ietekmēt. Politiskās gribas nebija, līdz ar to arī varēja muļļāties un laist gurķi. Ar birokrātiskajām procedūrām tika attaisnota Citadeles bankas pārdošana par sviestmaizi, bet pirms tam līdzīga operācija ar Hipotēku banku. Visos gadījumos birokrātiskā procedūra tika ievērota, taču politiskā jēga (labums tautai) bija apšaubāma. Tagad tieši tas pats notiek ar airBaltic investora piesaisti. Pasākums tiek pamatots ar birokrātisko procedūru (nepieciešams privātais investors, lai valsts varētu sniegt savu atbalstu), taču politiski šis gājiens ir vairāk nekā apšaubāms, un viens ministrs šā lēmuma dēļ jau ir kritis.

Milzīgu triecienu Latvijas politiskajai sistēmai deva Godmaņa valdības lēmums glābt Parex banku. Tieši šis tautā nepopulārais un, šodien var diezgan droši teikt, aplamais lēmums uz ilgu laiku atsita sabiedrībā vēlmi pēc valdības, kura pieņem kādus būtiskus, patstāvīgus lēmumus, un sagatavoja augsni Dombrovska un Straujumas vadības stila dominantei Latvijā. Labāk nekādas asas kustības nedaroša tehnokrātu valdība nekā valdība ar visādām idejām un, nedod dievs, vēl kaut kādām vīzijām. Rezultātā jau septīto gadu mums valsts priekšgalā ir ierēdņi (pēc domāšanas un uzvedības stila), nevis politiķi, un sabiedrībai tas pamazām sāk apnikt. Straujumas ierēdnieciskā valdība savu laiku ir nokalpojusi, un tai jādod vieta enerģiskākai valdībai, kurai vairāk jaudas un jauneklīgas degsmes.

Vai Āboltiņai šāda jauda un degsme ir? Viņa jau sen vairs nav, Maestro vārdiem runājot, «jaunā un daudzsološā». Lielai tautas daļai viņas parādīšanās televizora ekrānā izraisa alerģisko šoku. Tajā pašā laikā tā ir viņas pēdējā iespēja atgriezties pašā augšā un pierādīt, ka tie, kas domās viņu jau norakstījuši, vecās ciltsmātes krišanu svinējuši pāragri. Tīģerienei būs visiem jāpierāda, ka vēl var izdarīt izšķirošo lēcienu un nodrošināt saimi ar pietiekamu barības bāzi. Izvēle būs smaga. Riski pastāv ne tikai Āboltiņai personīgi, bet arī visai partijai. Ja Āboltiņas valdība būs tautā nepopulāra un atkārtos bēdīgi slaveno Kalvīša ceļu, tad Vienotība savukārt aizies pa Tautas partijas ceļu. Bet cita alternatīva ir vienīgi atdot valdības vadīšanu citiem politiskajiem spēkiem. Vienotībai jāizšķiras – vai nu, vai nu.



Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais