Pa ceļu, uz elli kurš ved

© F64

Pirmo reizi kopš 1952. gada kādas NATO valsts bruņotie spēki notriekuši Krievijas militāro lidmašīnu. Pasaule nodreb baisās priekšnojautās, taču šī nodrebēšana notiek salīdzinoši vieglā formā. Pasaule pēdējos gados jau pamazām pieradusi gan pie ceļa, pa kuru virzāmies, gan pie ainavas, kas parādās gar šā ceļa malām. Jo tālāk ejam, jo biežāk tur redzamas notriektas lidmašīnas, bārdaini vīri ar kalašņikoviem rokās, dūmu strēles aiz izšautām raķetēm un skarbi valstu vadītāju paziņojumi. Nav jābūt dižam gaišreģim, lai pateiktu, kurp virzās šis ceļš. Uz elli, tas ir, karu!

Vai ir iespējams apstāties, noiet no šā ceļa un izvēlēties citu galamērķi? Tāda iespēja ir vienmēr. Jābūt tikai gribēšanai. No šāda aspekta Krievijas bumbvedēja SU24 notriekšana, iespējams, var šādu gribēšanu veicināt. Prakse liecina, ka apskaidrība par to, ka kaut kas jāmaina, nerodas, ja viss iet kā smērēts. Tādos gadījumos, tieši otrādi, rodas pārliecība, ka viss ir lieliski un jāturpina tā tik tālāk. Tikai tad, kad rodas nepatikšanas, parādās šaubas – varbūt tiek darīts kas nepareizi. Līdz šim Putinam pamatvilcienos viss gājis no rokas, un ar telepropagandistu Solovjova un Kiseļova palīdzību viņš saviem apjūsmotājiem un, visticamāk, arī sev spējis iestāstīt, ka ir par visiem krutākais. Diemžēl šāda pārliecība rada ļoti bīstamas konsekvences. Cilvēks sāk nekritiski uztvert apkārtējo pasauli un sevi tajā. Rodas skurbinoša visvarenības apziņa, kad «jūra līdz ceļiem». Normālos apstākļos cilvēks šādā stāvoklī var nonākt narkotiku lietošanas vai psihiskas saslimšanas rezultātā.

Taču Putins jau sen vairs nedzīvo «normāla» cilvēka dzīvi. Kopš viņa mīļotās kucītes labradores Konijas aiziešanas citos medību laukos, viņam vairs nav pat ar ko parunāt. Viņš ir publiski atteicies no savas meitas un cieš no cilvēciskai būtnei grūti panesamas vientulības, kuru vēl smagāku padara bažas par iespējamo sazvērestību. Krievijas elite, kura sagrābusies miljardus un ir pilnībā orientēta uz šo miljardu turēšanu, izlietošanu un izbaudīšanu tieši Rietumos, nebūt nav ieinteresēta bojāt attiecības ar Rietumiem. Tā nevēlas sevi iesprostot dzīvošanai ne pārāk pievilcīgajā dzimtenē. Šīs elites bērni mācās Rietumos, viņi paši atpūšas Rietumos un medicīnisko palīdzību meklē Rietumos. Visi stāsti par «dižo» Krievzemi un «sapuvušajiem» Rietumiem domāti tiem, kuri Rietumos nekad nav bijuši un nebūs. Taču šo stāstu mērķauditorija Putinu redz tikai televizorā. Ar viņu ikdienā saskaras tie, kuri nevēlas aiz sevis nodedzināt tiltus, kā to izdarījis Putins. Viņi grib izbaudīt savus miljardus pēc pilnas programmas un Solovjova vakara pasaciņām netic. Tāpēc Putina bailes no sazvērestībām ir pašsaprotamas un būtu tikai dīvaini, ja tādas viņam nebūtu.

Kāda tam saistība ar Turcijas notriekto lidmašīnu? Tāda, ka Putins, runājot viņam tik labi saprotamajā Ļeņingradas pavāršu leksikā, pirmo reizi, tiesa, samērā viegli, ir dabūjis pa spurslām. Tas vieš cerības, ka šis pliķis uz viņu iedarbosies atskurbinoši un ļaus atgūt saikni ar realitāti. Putinam ir dots mājiens (neiegrūžot ar seju dubļos): tu jau vari staigāt apkārt izplestiem pirkstiem, visiem draudēt, spļaut caur zobiem un aptīrīt tos, kuri nevar pretoties, bet, ja līdīsi ārā no sava kvartāla, vari arī smagāk atrauties.

Protams, par lidmašīnas notriekšanu sekos atbildes reakcija, jo Putins nevar palikt atbildi parādā, bet neviena puse nav ieinteresēta situāciju eskalēt. Atbildes gājiens, visticamāk, būs pietiekami rezervēts, lai incidentu slāpētu un visi saglabātu seju ar salīdzinoši maziem zaudējumiem. Tas būtu šis optimistiskais scenārijs. Diemžēl tikpat ticams ir cits scenārijs, kurā Putins nekādu mācību no šā incidenta negūst un turpina to, ko darījis līdz šim. Proti, visus uzskata par «mīkstajiem», huligāniski provocē un demonstratīvi knibinās ap sarkano kodolportfeļa podziņu. Pasaules prakse liecina, ka šādi huligāni agri vai vēlu tiek nolikti pie vietas. Visbiežāk gan stipri par vēlu. Tas nozīmē, ja turpināsim virzību pa ceļu uz elli, tad viegli varam prognozēt, ko ieraudzīsim aiz nākamā līkuma. Vēl vairāk notriektu lidmašīnu, vēl vairāk raķešu, vēl vairāk bārdaiņu ar kalašņikoviem, ar visām no tā izrietošajām sekām.



Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais