Nepieciešams restarts

Var pat teikt, jautājums ir izšķirts – Laimdotas Straujumas valdības krišana ir tikai laika jautājums.

Runa var būt vienīgi par detaļām – kad tas būs; uzreiz pēc budžeta pieņemšanas vai tomēr kādu brītiņu vēlāk; kā šis valdības gāšanas process tiks tehniski noformēts. Atšķirībā no citām valdības krišanas reizēm Straujumas valdība nekritīs kaut kādu iekšēju, samilzušu pretrunu dēļ. Tieši otrādi, pēdējo divdesmit gadu laikā politiķi nekad nav jutušies tik komfortabli kā tagad. Līdz vēlēšanām vēl tālu, un Saeimas spēku sadalījums tāds, ka nekādas tektoniskas pārmaiņas ne tikai nav gaidāmas, bet nav pat teorētiski iespējamas. Protams, teorētiski iespējams ir viss – pat nacionāļu un saskaņiešu kopēja valdība, taču praksē viss ir sastindzis kā Burtnieku ezera ledus aukstas ziemas vidū. Nekāda cita koalīcija nav iespējama, un tas politiķus atslābina un pat iemidzina kā lāčus ziemas miegā.

Tad kāds pamats šādā situācijā Straujumas valdības krišanai? Tie, kuriem vienmēr vajag tiešas, konkrētas lietas, droši vien meklēs un atradīs kādas vairāk vai mazāk slēptas pretrunas, kādus ne tā sakārtotus politekonomiskos darījumus, bet es balstos uz teoriju, kura nosaka, ka procesus determinē sabiedrības vēsturiski dialektiskā attīstība. Pēc Kalvīša un Godmaņa premjerēšanas tauta bija nogurusi no abu bravūrīgi skaļās retorikas. Gribējās ko mierīgāku un klusāku. Nāca lāga puika Dombrovskis, kura popularitāte balstījās tautas pārliecībā, ka «viņš vismaz neko mums nav pāri nodarījis» un «dzīvo Purvciema daudzstāvenē». Viņu nomainīja nepretenciozā Laimdotas tante, kura savā ziņā bija Dombrovska darba stila turpinātāja. Bez lielas harismas, bez vizuāli stingras stājas, tāda mierīga un saticīga tante, kuras prioritāte šķita nevienam pāri nedarīt un censties ar visiem sadzīvot draudzīgi. Pēc agrāko gadu smagajām batālijām starp «sorosiešiem», «oligarhiem» un citiem politiskās mitoloģijas tēliem sabiedrībā bija liels pieprasījums pēc šāda tipa politiķiem. Tagad, kad šie «kari» pierimuši, un to lielā mērā sekmēja arī divu iepriekšējo premjeru salīdzinoši mierīgā daba, sabiedrība vēlas kaut ko dzīvīgāku.

Šobrīd Latvijas politikas virsotnē gandrīz visi politiķi ir pietiekami pieredzējuši un labi zina, ka pat viskomfortablākajā situācijā atslābt nedrīkst. Pagulēsi drusku uz lauriem, noticēsi, ka esi visgudrākais un neaizstājamākais, un rīt jau būsi turpat, kur Latvijas ceļš un Tautas partija. Šie politiskie miroņi mūsu politiķiem rādās visdrausmīgākajos murgos, tāpēc viņi ik rītu mostoties sev kvēli sola – neatslābt ne mirkli. Ir pilnīgi skaidrs, ka Straujuma savu politisko resursu ir izsmēlusi un katra diena, kuru viņa pavadīs savā amatā pēc budžeta pieņemšanas, pazeminās valdības kopējo reitingu. Ir acīmredzami nepieciešams politiskais restarts. Ne tik daudz personāliju līmenī, cik politisko uzstādījumu ziņā, jo tas valdības darba stils, kuru raksturo mazsakarīga un ļoti nekonkrēta muldēšana (tiek izstrādāts darba plāns, veidota darba grupa, jautājums tiek izskatīts, problēma risināta utt.) un kura aizsegā notiek grūti pamatojamas darbības (Citadeles bankas pārdošana par sviestmaizi, dīvainais lēmums par airBaltic investora piesaisti un pavisam nesaprotamā satiksmes ministra Anrija Matīsa demisija), arī savu resursu ir izsmēlis.

Straujuma ar savu nespēju skaidri un nepārprotami pamatot savus lēmumus sabiedrību sāk kaitināt. Uz šā fona savas domas artikulēt labi pieprotošā Solvita Āboltiņa jau izskatās gluži sakarīga. Diemžēl ir stipri apšaubāms, vai viņa spēs restartēt stagnējošo politisko vidi. Politikā ir līdzīgi kā sportā un izklaides biznesā – publika nemitīgi prasa jaunas zvaigznes. Āboltiņa tomēr pieder pie tās politisko veterānu grupas, kura ienāca politikā gadu tūkstoša sākumā. Viņa pārstāv to politisko uzstādījumu, kurš vairs neskaitās īsti moderns (nav runa, vai tas ir labs vai slikts), līdz ar to politiķiem, sekojot savam dzīvnieciskajam pašsaglabāšanās instinktam, būs jāatrod cits, jauneklīgāks (ne tik daudz gados, cik jaunāks domāšanā) vadonis, aiz kura muguras turpināt savu ikdienišķo bezbēdīgo rosīšanos.