Nemīlētais bērns
Pirms trim gadiem mūsu nacionālā aviokompānija airBaltic un kanādiešu lidmašīnu ražotājs Bombardier svinīgi parakstīja līgumu par gaisa kuģu flotes atjaunošanu un jaunu lidmašīnu piegādi, sākot ar 2015. gada decembri. Jau toreiz izvirzījās jautājums, kur parādos ieslīgusī aviokompānija ņems naudu? Toreiz jautājums izvairīgi tika noairēts, atrunājoties, ka laiks vēl ir un nākotne rādīs. Nākotne ir klāt, bet ar naudu ir tā, kā ir.
Tagad izvirzās jautājums, kas jādara, lai šo darījumu un līdz ar to arī aviokompāniju glābtu, jo bez flotes atjaunošanas konkurences cīņā izdzīvot nevar. Vispirms jāatbild, vai šis uzņēmums patiešām mums ir tik svarīgs, lai to glābtu? Atbilde nav vienkārša, jo, no vienas puses, mums ir nelāga pieredze ar Pareksa bankas glābšanu, bet, no otras, globālajā tirgū esam ne tikai mazi spēlētāji, bet arī pilnīgi iesācēji, kurus pieredzējušie spēlētāji cenšas apspēlēt kā bērnus. Tāpēc, nemākulīgi rīkojoties, varam zaudēt vienu no tiem retajiem starptautiski nozīmīgajiem uzņēmumiem, kuri mums vēl palikuši.
Biznesa vide, tajā skaitā starptautiskā, ir visai nežēlīga. Lai cik godājami un publiski smaidīgi būtu darījumu partneri, bizness netiek taisīts ar baltiem cimdiem. Intervijā NRA (2015. g. 3. nov.), runājot par kādu citu mūsu kādreizējo rūpniecības flagmani – Liepājas metalurgu –, ekonomiste Raita Karnīte norādīja, ka pasaulē nevienam mūsu metalurgs nav vajadzīgs. Tas ir vajadzīgs vienīgi mums pašiem. Tieši to pašu var teikt par aviokompāniju airBaltic. Vēl vairāk – tā nevis nevienam nav vajadzīga, bet gan ir konkurentiem traucējoša, tāpēc, vēlams, likvidējama. Tas nozīmē, ka tie, kuri ar dažādiem argumentiem iestājas par kompānijas pamešanu likteņa varā, faktiski rīkojas citu lidsabiedrību interesēs.
Ir vēl kāds faktors, kurš apliecina kompānijas nozīmīgumu. airBaltic ļauj mums teikt, ka vismaz vienā jomā esam priekšā kaimiņiem, ar kuriem esam nebeidzamā, neizsludinātā sacensībā. Aviācijas nozare ir viena no tām retajām, par kuru nav jāsaka mazohistiskais – bet Igaunijā ir tā... Nav daudz lietu, ar ko varam patiesi lepoties, un aviācijas nozare ir viena no tām, kas tāda varētu būt, lai gan dažiem kaut kas tomēr traucē to darīt. Iespējams, tas, ka pie nozares straujās attīstības nulles gados savu vulkānisko enerģiju pielika Ainārs Šlesers, kurš ne vienam vien šķita mentāli svešs un tāpēc neatbalstāms. Līdz ar to aviācijas nozare daļai sabiedrības bija un joprojām ir kā svešs, nemīlams bērns, kurš nācis pūrā no jaunā dzīvesbiedra iepriekšējās laulības. Atcerēsimies kādreizējā ekonomikas ministra, tagad Vienotības ģenerālsekretāra Arta Kampara neiedomājami bezatbildīgo 2011. gada 10. jūnija interviju Rietumu radio, kurā viņš izteica versiju par iespējamo airBaltic bankrotu. Ja tik augsta valsts amatpersona visai pasaulei kladzina, ka kāds liels, no sabiedrības uzticības atkarīgs uzņēmums bankrotēs, tad to var glābt vienīgi brīnums. Brīnums notika, un, par spīti nelabvēļiem, aviokompānija joprojām strādā. Skepse gan ir palikusi, kas traucē sabiedrībai par aviokompāniju pieņemt vienotu pozīciju.
Šobrīd airBaltic strādā ar peļņu, taču flotes atjaunošanai ir nepieciešams aizdevums, kuru bankas nevar dot, jo uzņēmuma pašu kapitāls ir negatīvs. Aizdevumu varētu sniegt Valsts kase, taču pastāv bažas, un tās strikti uztur finanšu ministrs Jānis Reirs, ka ES šādu aizdevumu uzskatīs par konkurenci kropļojošu valsts atbalstu un mūs sodīs. Lai no tā izvairītos, nepieciešams arī privātais investors, kurš apliecinātu aizdevuma komerciālo, nevis valstiski paternālo raksturu. Šim nolūkam ir atrasts nu jau bēdīgi slavenais Dīters Ralfs Montāgs Girmess, kurš šajā pasākumā redz iespēju nopelnīt, iesmērējot mums Krievijā ražotās lidmašīnas.
Protams, ja vācu investors tiks atšūts, tad atbildīgajām amatpersonām Briselē būs nedaudz grūtāk aizstāvēt savu viedokli, būs jāuzklausa pārmetumi un jācīnās par savu (tas ir, mūsu) taisnību. Šīm amatpersonām jau gribētos kā vienmēr – būt izcili paklausīgiem un Briseles kabinetos izjust tikai galvas paijāšanu, taču šoreiz diez vai tas ies cauri un būs vien jādara neierastais – jāpacīnās par savas valsts interesēm. Vai Reirs un Straujuma uz to ir spējīgi? To redzēsim jau pavisam drīz.