Atkal ar ģīmi rasola bļodā
Pēc Ministru kabineta otrdienas vakara (vai, pareizāk sakot, nakts) lēmuma par visai šaubīga airBaltic investora – Ralfa Dītera MontāgaGirmesa – piesaisti un nākamajā rītā sekojošā satiksmes ministra Anrija Matīsa demisijas pieprasījuma žurnālisti dažādās variācijās uzdeva politiķiem un ekspertiem vienu jautājumu – vai visa šī jezga neliecina par sistēmiskām problēmām valsts pārvaldē.
Līdzīgi varētu kriminālistikas ekspertam jautāt: vai tas, ka recidīvists ar piecām hodkām atkal paņemts ciet nozieguma vietā, neliecina par viņa sistēmiskām uzvedības problēmām?
Tas viss liecina nevis par kaut kādām atsevišķām problēmām, bet gan jau par stabili iesakņojušos sistēmu. airBaltic investora meklēšanas rezultāts, tāpat kā pasažieru vilcienu iepirkums, Liepājas metalurga sāga un Citadeles bankas pārdošana, liecina, ka tā ir sistēma. Var jau turpināt dzīvot 2007. gadā un visās nelaimēs vainot Šķēli, Kalvīti un Godmani. Taču šādu dinozauru ir palicis maz. Viss. Uzticības kredīts ir izsmelts. Ministru prezidente Laimdota Straujuma, satiksmes ministrs un valsts naudas slaukšanas operatori no Prudentia var stāstīt, ko vien grib, tam lielas nozīmes vairs nav. Valsts kārtējo reizi pamodusies ar seju rasola bļodā.
LTV pārraidē Tieša runa tika uzdots jautājums Prudentia pārstāvim – vai viņš var nosaukt kādu sekmīgu darījumu, kurš pierādītu, ka pārstāv nevis tikai veiklu slaucēju brigādi, bet gan firmu, kas veic svētīgu darbu, palīdzot valdībai atrast pareizākos sarežģītu problēmu risinājumus. Atbilde uz šo jautājumu izpalika. Tikpat labi gan šo jautājumu varētu uzdot Latvijas valsts pārvaldei. Vai tā kādreiz ir sekmīgi atrisinājusi kādu sasāpējušu problēmu, ko tagad parādīt kā efektīva darba piemēru? Kamēr Igaunijā cilvēki jau brauc jaunos vilcienos, pie mums tikai tiek izsludināts kārtējais iepirkums; Citadele pārdota par bankas divu gadu peļņu; par Liepājas metalurgu galvotie 67 miljoni eiro samaksāti, bet pats uzņēmums tikpat kā iznīcināts un tagad knapu dzīvību velk viens cehs. Četrus gadus tika meklēts investors airBaltic, bet kad jāsāk maksāt par Bombardier pasūtītajām lidmašīnām, valdībai tiek likts priekšā apšaubāmas reputācijas darbonis ar tikpat apšaubāmu naudu. Valdībai nav izejas. Jāņem piedāvātais «precinieks», lai kāds arī tas būtu. Protams, ka kādam par to ir jāatbild, un šoreiz šis kāds ir satiksmes ministrs, lai gan, kā jau teikts – tā ir valsts pārvaldes sistēmiska vaina, kuras cēloņi slēpjas politiskās atbildības neesamībā.
Latvijā tā dēvētā politiskā atbildība ir pilnīgi tukša skaņa, jo nav īstas politiskās konkurences. Pat ja tagad visu šo satricinājumu rezultātā kristu valdība, jaunā valdība tiktu veidota no tiem pašiem māliem, tas ir, partijām. Vēl vairāk. Pat ja rīt notiktu ārkārtas vēlēšanas, tad arī pēc tām valdība tiktu veidota no tiem pašiem māliem. Jo citu jau nav. Lielākā opozīcijas partija Saskaņa iet tās vēlētāju daļas pavadā, kura tic Krievijas televīzijai, nepārtrauc sadarbības līgumu ar Vienoto Krieviju un tādējādi sevi izslēdz no iespējas piedalīties valdības veidošanā. Divas mazās latviešu opozīcijas partijas sevi nav spējušas parādīt kā nopietnu politisku spēku, un tas nozīmē, ka jebkurā kombinācijā valdību veidos tie paši vēži. Protams, viņi savā starpā plēsīsies par katru nieku un mērīsies, kurš «lielāks domātājs par tautu», taču tie būs tikai iekšējie kašķi, kuri nemaina valsts pārvaldes būtību – neefektīvu un biezi pārklātu ar savtīgo interešu šaubu plīvuru.
Diemžēl šā fakta konstatācija maz ko dod, jo nav jau risinājuma. Tiem, kas kaut ko var izdarīt, vienmēr kaut kas līp pie rokām, bet tie, kuri tīri, visbiežāk tieši tāpēc arī ir tīri, jo vienkārši neko nespēj. Kā šo apburto loku lauzt? Negribas piesaukt slavenos 40 gadus, kuru laikā Mozus vadāja savu tautu pa tuksnesi, bet neko labāku neredzu. Visas dažnedažādu veidolu prudentijas gan liek šaubīties, vai ar 40 gadiem būs līdzēts. Vienīgais veids, kā paātrināt procesu, ir nesaudzīgi atmaskot tos, kuri ar tautas interešu vārdiem uz lūpām cīnās par saviem nožēlojamajiem komisijas procentiem.