Saprātīgais attīstības ātrums
Viens no Latvijas attīstību bremzējošiem faktoriem ir sabiedrības sašķeltība. Ne tikai pēc etniskās, bet arī pasaules redzējuma pazīmes. Publiskajā telpā citādi domājošie tiek uztverti kā nācijas ienaidnieki, kuri jāiznīcina (kaut vai morāli). Diez vai šāda neiecietība sabiedrībā rada veselīgu gaisotni. Šī neiecietība bieži vien rodas no neizpratnes, kā sabiedrība attīstās un kas šo attīstību veido.
Lai atainotu sabiedrības attīstību vēstures kopējā plūdumā, izmantosim analoģiju ar satiksmes plūsmu pa šoseju. Ir Ceļu satiksmes noteikumi, kuri jāievēro, un ir kopējā plūsma, kurā jāiekļaujas. Vieni brauc ātrāk, citi lēnāk, un parasti kopējā plūsma ir nedaudz ātrāka nekā pieļautais ātrums. Ja Latvijā šis ātrums ir 90 km/h, tad caurmēra plūsma ir tuvu 100 km/h un šāds ātrums skaitās normāls. Taču vienmēr ir cilvēki, kuriem šķiet, ka plūsmas ātrums ir pārāk lēns un varētu braukt vēl ātrāk. Viņi šķendējas uz «bruņrupučiem», kas velkas, un katrā iespējamā brīdī cenšas veikt apdzīšanu, radot uz ceļa saspringtas situācijas. Beigās gan bieži vien izrādās, ka trakais apdzinējs nekur tālu nav ticis un nākamajā apdzīvotajā vietā iznāk satikties pie viena luksofora.
Tādas pašas parādības var vērot sabiedrībā. Ir liberāļi, kuriem šķiet, ka sabiedrība ir pārāk vecišķa, bailīga, piesardzīga un velkas uz priekšu (attīstās) pārāk lēni, kamēr citus šie pārgalvji, kuriem mūžīgi kaut kur jāskrien, kaitina ar savu nepacietību un nerēķināšanos ar pārējiem. Taisnību sakot, tādu pašu reakciju izsauc arī tie, kuri patiešām velkas pa ceļu, bremzējot visu satiksmi un traucējot plūsmas saprātīgo gaitu.
Te nu mēs pieskaramies pie galvenā strīdus objekta – kas ir plūsmas (sabiedrības attīstības) saprātīga gaita? Tie, kuri gribētu šo gaitu paātrināt, ir pārliecināti, ka pilnīgi droši varētu plūsmas kopējo ātrumu paātrināt un nekas slikts nenotiktu. Tieši otrādi, nonāksim pie mērķa ātrāk un saglabāsim vairāk nervu šūnu, nešķendējoties par «bruņrupučiem». Savukārt «bruņrupučiem» bieži vien ir kāda negatīva pieredze un viņi šo nelāgo pieredzi negrib atkārtot. Jebkurā gadījumā galvenais ir satiksmes noteikumi, kuros melns uz balta rakstīts, kāds ir atļautais ātrums (un nerakstītais likums, cik daudz šo ātrumu drīkst pārkāpt).
Ar sabiedrības attīstību ir nedaudz sarežģītāk, jo nevienā noteikumu grāmatā nav ierakstīts pieļaujamais sabiedrības attīstības ātrums. Tiesa, tā gluži nav, jo mums ir gan Satversme, gan dažādi likumi un citi normatīvie akti, kuri diezgan strikti reglamentē, ko drīkst un ko nedrīkst. Protams, arī šajos likumos ir lietas, kuras ir plašāk interpretējamas, bet tomēr.
Lai ko teiktu par Latvijas sociālpolitisko iekārtu, mēs dzīvojam demokrātiskā sistēmā un dažādos pasaules reitingos pēc brīvību plašuma pārliecinoši ieņemam vietu pirmajos desmitos. Tas nozīmē, ka mūsu formālie likumi kopumā atbilst caurmēra attīstīto valstu līmenim. Tātad runa var būt vienīgi par neformālo normu atbilstību «modernajai» pasaulei. Var jau būt, ka nekas traks nenotiktu, ja kopējo plūsmas ātrumu mēs nedaudz palielinātu. Taču to nevar panākt, tos, kas ir piesardzīgāki, neiecietīgi apsaukājot par atpalikušiem tumsoņām vai pavisam neinteliģenti par viņiem ņirgājoties.
Šeit gribu mest akmeni tieši liberāļu virzienā, jo, ja jau kādus uzskatāt par tumsoņām, tad taču jāsaprot viņu uztveres ierobežotība un nespēja saprast jūsu smalkās intelektuālās konstrukcijas. Neviens taču neņirgājas par bērnu, kurš kaut ko nesaprot. Ir pacietīgi jāskaidro un sabiedrība jāmāca, nevis jāapņirdz un jāizsmej tas, ko tā uzskata par vērtīgu un svētu. Jāatceras, ka sabiedrība sastāv no ļoti dažādiem tās pārstāvjiem.
Satiksmes eksperts Pauls Timrots ir teicis, ka autovadītāji paši noregulē saprātīgāko plūsmas ātrumu. Tāpat arī sabiedrība demokrātiskā iekārtā pati nosaka saprātīgāko attīstības ātrumu. Šādā sabiedrībā nepieciešami gan liberāļi, gan konservatori. Nevajag tikai vienam uz otru skatīties kā uz ienaidniekiem, kuri ir jāpazemo, jāapvaino un viedokļu cīņā jāsakauj. Sabiedrības attīstība nav spēle ar nulles summu, kur kāds uzvar, bet cits zaudē. Tā ir spēle, kurā visi esam vai nu uzvarētāji, vai zaudētāji. Tās iznākums atkarīgs no tā, cik saliedēti spēsim sadarboties paši savā labā.