Apzināti samudžinātais mezgls
Vārdu salikums «diferencētais neapliekamais minimums» budžeta pieņemšanas kontekstā locīts visdažādākajos veidos, bet ne vienmēr kļūst skaidrs, kas patiesībā ar to tiek domāts. Tāpēc gan nevajag ieraut galvu plecos un ieslīgt mazvērtības kompleksos, ka «kaut ko nesaprotu», jo tieši tā arī tas ir sākotnēji domāts – apzināti nesaprotams un samudžināts.
Idejas jēga ir izkustēties no sastinguma punkta un virzīties uz kaut kādu nodokļu progresivitāti (jo vairāk nopelni, jo vairāk maksā ne vien absolūtā, bet arī relatīvā nozīmē), vienlaikus neko daudz nemainot. Uzdevums no sērijas, kā pārvest pāri upei kāpostus, aitas un vilku. Proti, īpaši neaiztiekot lielo algu saņēmējus, nedaudz samazināt iedzīvotāju ienākumu nodokļu (IIN) slogu mazo algu saņēmējiem, vienlaikus saglabājot (vai pat palielinot) ienākumus valsts un it īpaši pašvaldību budžetos, kur nonāk 80% IIN. Lai šo daudzšķautņaino uzdevumu veiktu, Finanšu ministrija ir samocījusi piedāvāto variantu. Proti, pakāpeniski līdz 2020. gadam mazāko algu saņēmējiem (līdz 460 eiro mēnesī) tiks palielināts neapliekamais minimums līdz 160 eiro, kamēr lielāko algu saņēmējiem (virs 1500 eiro mēnesī) šā minimuma nebūs vispār. Pārējiem tas tiks aprēķināts pēc sarežģītas formulas, turklāt naudu darba devēji pārskaitīs uz darbinieka kontu pēc pamata likmes un papildu naudu (ja tāda būs) varēs saņemt tikai pēc ienākumu deklarēšanas nākamajā gadā. Skaidrs, ka sistēma ir nevajadzīgi sarežģīta un sabiedrībā izraisa neizpratni – kāpēc tāda ieviesta?
Latvijas politiskā elite un zināmā mērā arī sabiedrība ir nonākusi divu aplamu mītu gūstā, un no šā gūsta nav viegli atgriezties realitātē. Pirmais, Latvijā esot nesamērīgi augsts nodokļu slogs, un otrs – zemi nodokļi veicina ekonomisko attīstību, kamēr augsti bremzē, jo traucē uzņēmējdarbībai. Abi šie mīti sabiedrībā ir dzīti galvās divdesmit gadu no vietas un ir tā iesakņojušies, ka tiem tic pat mazo algu saņēmēji, tāpēc bez aiztures balso par partijām, kuras kategoriski iestājas pret jebkādu nodokļu progresivitātes ieviešanu. Šo mītu dzīvīguma dēļ arī pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām politiķi atļāvās sasolīt nodokļu sloga pazeminājumu vienlaikus ar būtisku minimālās algas celšanu, kas praksē nav īstenojams, jo apdraud daudzu mazo lauku pašvaldību budžetus.
Eiropas Komisija 2015. gada konverģences ziņojumā norādīja uz vairākiem Latvijas attīstību bremzējošiem faktoriem, starp kuriem svarīgākie – augsts darbaspēka nodoklis zemo algu saņēmējiem (plakanā nodokļu likme) un ļoti maza daļa no IKP – 28% –, kas tiek pārdalīta caur sabiedrisko sektoru. Attīstītajās valstīs mazu algu saņēmēji maksā būtiski mazākus nodokļus vai nemaksā nemaz, kamēr pie mums pat minimālās algas saņēmēji lielu daļu nopelnītā atdod nodokļos. Latvijā pastāvošā plakanā nodokļu sistēma (visi maksā vienādu 23% IIN likmi) nedarbojas nevienā attīstītā Rietumu valstī, toties tāda ir Krievijā un vairumā mazattīstīto valstu.
Arī caur budžetu pārdalāmā IKP īpatsvars vidēji ES ir ievērojami augstāks – ap 40%, Zviedrijā 45%. Tas nozīmē, ka tur daudz lielāka sabiedrības bagātības daļa var tikt novirzīta izglītībai, zinātnei, veselības aprūpei, infrastruktūrai, sociālajai sfērai utt. Mūsdienu ekonomiskā zinātne pilnībā apgāž pieņēmumu, ka augsta ar nodokļiem pārdalāma sabiedriskās bagātības daļa (augsts «sociālisma» līmenis) negatīvi ietekmē ekonomiku kopumā. Izrādās, tieši otrādi – saprātīgi augsti nodokļi nodrošina augstu sabiedrības labklājības un apkārtējās vides labiekārtotības līmeni, kas rada lielu ekonomiskās izaugsmes potenciālu.
Latvijā šīs patiesības vēl nav guvušas popularitāti, tāpēc politiķi spiesti meklēt kaut kādus aplinku risinājumus, lai varētu teikt, ka virzāmies Rietumu virzienā, patiesībā gan paliekot tikpat kā uz vietas. Tāpēc tika izgudrota šī samudžinātā «diferencētā neapliekamā minimuma» aprēķināšanas un izmaksu kārtība. Šoreiz gan nevar teikt, ka «gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr», jo tā arī bija domāts – lai vilks paēdis un kaza dzīva. Cietēji gan kā vienmēr būs mazāk nodrošinātie, kuri savu «neapliekamo minimumu» dabūs tikai pēc gada valsts kreditēšanas vai dažādu iemeslu dēļ neiesniegs deklarācijas un to nesaņems vispār.