Pieļaujamības rāmis
Pagājušajā nedēļā sociālajos tīklos izvērtās asa diskusija par dzejnieces Agneses Krivades dzejoli, kurā lietoti vairāki rupji krievu lamuvārdi, starp kuriem arī vulgārais parazītvārds, kurš sākas ar burtu b un tiek lietots bez kādas jēgas, kad citu vārdu ātrumā pietrūkst. Jāpiebilst, ka konkrētajā dzejolī šis vārds tika lietots pat ļoti jēgpilni, un pie tā mēs vēl atgriezīsimies.
Diskusija gan izcēlās ne par pašu dzejoli, jo dažādas rupjības mākslas darbos parādās samērā bieži. Tās arī šajā dzejolī nevienu nebūtu satraukušas, ja vien kāda skolotāja latviešu literatūras stundā nebūtu skolēniem piedāvājusi to izvērtēt. Šī skolotājas brīvdomība nonāca ausīs skolas direktorei, un viņa izteica aizrādījumu par to, ka stundās māca dzejoļus, kuri neatbilst izglītības programmas normatīviem. Progresīvo sabiedrību savukārt satrauca tieši šis direktores aizrādījums, kas tika tulkots kā uzbrukums skolotājas radošajai brīvībai.
Te mēs nonākam pie problēmas būtības. Pie sabiedrību reglamentējošiem normatīviem, kuri vienmēr kādu ierobežo. Tāpēc jautājums nav par rupjību, vārda brīvību, cenzūru vai izglītības procesa kvalitāti. Jautājums ir par pieļaujamības rāmi un centieniem šo rāmi paplašināt. Tā dēvētā progresīvā sabiedrības daļa uzskata, ka pieļaujamības rāmja paplašināšana gandrīz vienmēr ir atbalstāma, jo veicina brīvību un sekmē sabiedrības attīstību, tāpēc pamatjautājums ir vienkāršs – vai pieļaujamības rāmja paplašināšana vienmēr ir sabiedrību uz augšu ceļošs process? Vai nepienāk brīdis, kad šā rāmja paplašināšana mūs jau virza lejup, tuvāk dzīvniekiem, kuri darbojas pamatinstinktu ietvaros un sevi ne ar kādiem rāmjiem neierobežo? Pat mežoņu sabiedrība ar striktiem tabu sevi ierobežo un disciplinē. Tas liecina, ka vēsturiski ir veidojies pieprasījums pēc reglamentācijas, jo tā sabiedrību strukturē un neļauj tai sabrukt.
Tātad rāmis ir vienmēr. Arī visprogresīvākajās sabiedrībās, kurās it kā valda visatļautība (no konservatīvāka skatpunkta), nekāda visatļautība nepastāv. Tur šos ierobežojumus dēvē par politkorektumu. Protams, jebkura sabiedrība attīstās un tās pieļaujamības rāmis mainās. Vakardienas tabu kļūst par šodienas normu, savukārt vakardienas norma nonāk aizlieguma zonā. Tas, ka dažu apvainojošu vārdu vietā tiek lietoti daudz neitrālāki (piemēram, ebrejs, melnādainais vai gejs), nepārprotami liecina par sabiedrības virzību uz augšu. Daudz sarežģītāks ir jautājums, vai sabiedrība iet uz augšu, ja skolās tiek oficiāli (neoficiāli šie vārdi vairumam skolēnu tāpat ir dzirdēti un zināmi) pieļauta (lai arī tikai mākslas darbu ietvaros) vulgāras un prastas leksikas lietošana. Ja publiskā diskusijā, piemēram, televīzijā, kādam nejauši paspruktu vārds b... pat kādā adaptētā variantā, nemaz nerunājot par klasisko ar galotni – ģ, tad tas izraisītu reputācijas katastrofu. Tas nozīmē, ka šā vārda lietošana šobrīd vēl ir tālu aiz pieļaujamā robežas, lai gan radošo izpausmju veidos šī robeža tiek triecientempā ārdīta.
Sociālajos tīklos šā procesa aizstāvji aizgūtnēm saka, ka runa taču neesot par konkrēto vārdu, bet par kaut ko citu. Skaidrs, ka runa ir par ko citu – par to, uz kurieni ejam, taču nez kāpēc notiek centieni šo nopietno jautājumu aizvirzīt dažādos blakus ceļos, sakabinot to ar tikumību, kas šodienas progresīvajā sabiedrībā ir kļuvis par īpaši nepiedienīgu un apņirdzamu vārdu. Šā vārda pieminēšana zināmās aprindās izraisa apmēram tādu pašu ķiķināšanu, kādu varam iedomāties atskanam skolā, kad skolotāja lasīja dzejoli ar rupjo krievu mātes vārdu klātbūtni vai Dailes teātra izrādē Izraidītie, kad izskan kāds rupjāks lamuvārds.
Lūk, sabiedrības attīstības vektors – skolēni (parasti skatītāji teātra zālē) mulsi ķiķina, kad izdzird nepiedienīgi rupju vārdu, kamēr skolotāji (progresīvā sabiedrība) šādi ķiķina, kad izdzird, viņuprāt, nepiedienīgo vārdu – tikumība. Šī metamorfoze – neķītrība kļūst par normu, bet tikumība par deviāciju – ir ārkārtīgi zīmīga. Starp citu, konkrētais A. Krivades dzejolis stilistiski un arī saturiski veidots pēc Jēzus Kalna sprediķa līdzības un vārds «b..ģ» tajā tiek lietots «āmen» vietā! Konceptuāli tīrs mākslas darbs, kas precīzi raksturo jauno ticību un tās galamērķi, uz kuru sabiedrība tiek virzīta, b..ģ!