Kāds mans labs paziņa ir brīnišķīgi iekārtojies. Viņš ne par ko neatbild un neko nelemj. Pat ne to, ko pats vilks mugurā, ko ēdīs, pirks vai domās.
Kad viņam parādās kāds jauns krekls, tad mēs jau zinām – sieva nopirkusi. Kad kopējas pasēdēšanas laikā atskan telefona zvans, tas ir nepārprotams signāls, ka draugiem atvēlētais laiks beidzies un jāsteidzas mājās pie sieviņas. Patiesībā – ideāls ģimenes modelis, par kādu vairums latviešu sieviešu (iespējams, arī vīriešu) var tikai sapņot. Vīrs zemtupeļnieks – kas gan var būt jaukāks? Viss jau būtu jauki, vienīgi šajā ģimenē aug arī dēls, kurš tāpat nevēlas neko ne lemt, ne par ko atbildēt. Gluži kā Latvijas sabiedrībā kopumā.
Vērojot sabiedrības noskaņojumu, var skaidri saskatīt tendenci – atbildību novelt citiem. Paradoksālā kārtā Dombrovska valdības galvenais trumpis ir tās totālā bezspēcība. Valdība demonstratīvi katru savu lēmumu pamato ar neapgāžamo – bet man tā sieva teica. Tas ir – starptautiskie aizdevēji. Un jebkuri niecīgākie centieni domāt un lemt pašiem jau iedīglī no sabiedrības puses tiek izravēti ar uzsaucienu – klusē, lempi, tu neko nesaproti, muļķi! Šeit arī visa situācijas traģika. Latvijas sabiedrība vairs neuzticas pati sev un uzskata, ka labāk mūs var pārvaldīt no Rietumiem ataicināti gudrinieki.
Šī pārliecība ir sabiedrībā nostiprinājusies, un faktiska valsts pārveide par protektorātu tiek uztverta ne tik vien bez nosodījuma, bet pat ar sajūsmu. Šī sajūsma balstās uz atziņu, ka beidzot tiksim vaļā no nīstajiem pašu varturiem. Ja kāds domā, ka 1940. gada jūnijā Rīgā 70 000 cilvēku liela demonstrācija tika sarīkota par Maskavas naudu, tad viņš slikti zina vēsturi. Dažādu aprindu cilvēki ar sajūsmu uztvēra autoritārā Ulmaņa režīma gāšanu un šajās demonstrācijās gāja ar prieku, jo uzskatīja, ka tikuši vaļā no lišķu ieskautā pašapmierinātā tuklīša.
Ne mirkli nedomāju salīdzināt nonākšanu starptautisko aizdevēju pārvaldībā ar nonākšanu zem Staļina tupeles. Runa ir par principu. Jau vairāk nekā gadu ar dažādu intensitāti nenorimst diskusijas par valdības pilnvarojumu sarunām ar starptautiskajiem aizdevējiem. Šīs diskusijas ir ačgārnas pēc savas būtības un valstīs ar normālu nacionālo pašapziņu nav pat iedomājamas.
Viens no mūsu valdošās koalīcijas galvenajiem argumentiem par labu bezierunu paklausībai starptautiskajiem aizdevējiem ir zemās aizdevumu procentu likmes. Kā alternatīva tiek pieminēti lietuvieši, kas trūkstošo naudu aizņēmās nevis no SVF un Eiropas Komisijas, bet brīvajā tirgū, maksājot ievērojami lielākus procentus. Taču, piesaucot Lietuvas deviņus vai desmit procentus, nekad netiek pateikts, kāpēc gan lietuvieši it tādi pamuļķīši, ka aizņemas tik dārgi.
Fundamentāla atšķirība starp latviešiem un lietuviešiem ir valstiskās pašapziņas līmenī. Latviešiem nekad nav bijusi Žalgires kauja, nav bijušas karaļu dinastijas un pašiem sava valsts līdz pat Melnajai jūrai. Ja nekad ne par ko neesi lēmis, tad par atbildības (lasi: neatkarības) uzņemšanos vari sapņot, bet, kad šo atbildību saņem, sāc to uztvert kā smagu nastu, ko pie pirmajām grūtībām gribas novelt kādam citam. Un, kad šis grūtais brīdis pienāk un šo nastu pārņemt palīdzīgi piesakās SVF, tad gribas sirsnīgi pateikties mīļajiem aizdevējiem, ka tie uzņēmušies grūtības lemt mūsu vietā. Klasisks infantilisma paraugs.
Sabiedrība to akceptē, un diskusijas notiek nevis par principiem, bet ārējo formu. Diskusijas notiek par to, kā cienīgāk, nezaudējot seju, kārtējo reizi palīst zem starptautisko aizdevēju tupeles. Galvenais, lai šis pazemojošais akts, kurš mums jāveic atkal un atkal, izskatītos daudzmaz pieklājīgs. Bet tāpēc jau tas nekļūst godājamāks. Un nevajag šeit piesaukt pensionārus un bērnu pabalstus. Nav ko tēlot Dostojevska Soņu Marmeladovu, kura bija spiesta iet uz paneļa, lai pabarotu savu badā mirstošo ģimeni.
Kad deputāti, birdinot krokodila asaras, stāsta, ka ir spiesti pakļauties starptautiskajiem aizdevējiem, jo citādi nebūs naudas, ko izmaksāt pensijām un pabalstiem, viņi nekaunīgi liekuļo. Pensionāri, pedagogi, bērnu pabalsti viņus interesē pēdējā kārtā. Normālā valstī šīs kategorijas būtu pēdējās rindā uz ienākumu samazinājumu un paši deputāti būtu pirmie, kuriem jāsamazina ienākumi pie jebkura visniecīgākā budžeta samazinājuma. Zemapziņas līmenī to apjauš arī paši deputāti, un, ja viņus kāds nohipnotizētu un viņi pēkšņi sāktu runāt to, ko domā, tad mēs izdzirdētu pavisam dīvainas lietas.
Piemēram, ja nesaņemsim kārtējo aizdevumu, tad tiks apdraudētas mūsu un mūsu partijas biedru algas valsts pārvaldē, kompensācijas, naudas plūsmas dažādos projektos un ne vienam vien radīsies problēmas ar kredītu atdošanu bankām. Tāpēc mūsu kopdzīve ar SVF ir mazliet pazemojoša, toties ekonomiski izdevīga. Mums pašiem. Tāpēc turpināsim vien gulties zem saviem turīgajiem labdariem. Labdariem mums pašiem, nevis sabiedrībai un Latvijas valstij. Bet šādas runas mēs nesagaidīsim, tāpēc atliek vien tos lielākos krokodila asaru birdinātājus atcerēties vēlēšanu dienā un atraut no ierastās dzīves uz latviešu tautas kakla.