22.janvārī Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs devās pie Latvijas Valsts prezidenta Valda Zatlera, lai skaidrotu Latvijas Bankas monetāro politiku un iezīmētu iespējamos valsts ekonomikas attīstības virzienus. Baņķieri ir konservatīvi ļaudis, tāpēc nav šaubu, ka viņš Zatleram atskaņoja jau ierasto plati par lata stabilitātes pozitīvo ietekmi uz Latvijas ekonomiku un mūsu nelokāmo virzību uz eiro ieviešanu 2014. gadā.
Nu jau vairāk nekā gadu no Rimšēviča skaņu celiņa ir izņemts vārds izaugsme, kas agrāk sekoja aiz vārda ekonomika (piemēram, lata stabilitāte nodrošina Latvijas ekonomikas stabilu izaugsmi), taču ir radies jauns mīļvārdiņš. Šis vārds ir – iedomājieties. Tiklīdz tiek minēts kāds arguments par nepieciešamību koriģēt lata kursu, atskan vārds iedomājieties un seko dažādi briesmu stāsti. Piemēram, žurnālā Klubs Rimšēvičs stāsta,
cik daudz no valūtas konvertācijas zaudē Latvijas lauksaimnieki, un piebilst, "iedomājieties, kas ar viņiem notiktu, ja koridors tiktu paplašināts par 15%".
Tad nu sekosim Rimšēviča aicinājumam un iedomāsimies, ka lata kurss jau no sākta gala būtu noteikts 15% svārstību koridorā, kā to nosaka Māstrihtas kritēriji. Ir pilnīgi skaidrs, ka tādā gadījumā šogad lata kurss būtu krities, kā rezultātā Latvijas lauksaimniecības preču konkurētspēja pasaules tirgos būtu tikai pieaugusi. Šo elementāro patiesību taču nenoliegtu arī pats Rimšēvičs. Polijas zlota vērtība kritās, un no poļu produktu ekspansijas kārtējo reizi bija jācieš Latvijas zemniekiem. Tātad atbilde uz Rimšēviča retorisko jautājumu, kas notiktu ar Latvijas lauksaimniekiem, ja valūtas kursa svārstību koridors būtu paplašināts, ir pavisam vienkārša – Latvijas lauksaimnieki pelnītu vairāk.
Kad Rimšēvičs liek mums kaut ko iedomāties, tad tā arī darīsim. Pirms gada devalvējās pilnīgi visas Eiropas valstu valūtas, kas nav eirozonā, izņemot Baltijas valstu un Dānijas nacionālās valūtas. Un nav dzirdēts ne par kādām kataklizmām. Savukārt visdziļākais ekonomikas kritums un lielākais bezdarbs ir tieši Baltijas valstīs. Te nekas nav pat jāiedomājas. Atliek paskatīties statistikas datus un aiziet līdz Nodarbinātības valsts aģentūrai, lai pavērotu cilvēku drūzmas šajā iestādē.
Patiesībā Rimšēvičs ar pavisam vienkāršu paņēmienu uz visiem laikiem varētu aizbāzt mutes visiem lata stabilitātes apšaubītājiem. Pasaules ekonomikas vēsturē dažādas valstis neskaitāmas reizes ir nonākušas ekonomiskajās grūtībās. Ir uzkrāta milzu pieredze. Atliktu vien nosaukt pozitīvu piemēru, kad, strikti turoties pie nemainīga valūtas kursa, ekonomiskā krīze sekmīgi pārvarēta. Kas gan būtu vienkāršāk, ja Rimšēvičs Zatleram pārliecinoši varētu stāstīt: lūk, tajā un tajā gadā Īrijā, Somijā, Zviedrijā, Japānā, Korejā vai citā valstī bija dziļa ekonomiskā krīze, bet šīs valsts centrālā banka strikti turējās pie valūtas kursa saglabāšanas, un panāca drīzu ekonomikas uzplaukumu. Neko tādu Rimšēvičs pateikt nevar, jo visas šīs valstis, izņemot Japānu, ekonomikas izaugsmi uzsāka tieši ar valūtas devalvāciju. Savukārt Japāna, kas deviņdesmitajos gados, pakļaujoties ASV spiedienam, izvēlējās dārgas valūtas politiku, ieslīga ilgstošā ekonomikas stagnācijā.
Taču Rimšēvičam Zatleru apstulbināt ar makroekonomiskiem terminiem, visticamāk, izdosies, bet paskaidrot savu ekonomisko tuvredzību būs daudz sarežģītāk. Jau minētajā intervijā Rimšēvičs sabiedrībai skaidro, ka aizvadītie gadi ir notrallināti un dzīvots pāri saviem līdzekļiem. Runājot par Latvijas Bankas darbību, viņš norāda, ka "mūsu viedokļi bija profesionāli, mēs devām savas atziņas, bet diemžēl ar to neviens tajā laikā nerēķinājās. Tāpēc bieži pie sevis domāju, ka varēju vēl biežāk šīs lietas komunicēt." Viedi vārdi.
Patiesi, ja Rimšēvičs biežāk būtu ar sevi komunicējis, tad, iespējams, kliegdams par ekonomikas pārkaršanu, vienlaikus nebūtu ekustamā īpašuma burbuļa karstumā iegādājies māju un zemi Jūrmalā par 750 000 eiro. Tā kā šie īpašumi ņemti kredītā, tad tie radījuši visai draudīgas kredītsaistības, kas ļauj runāt par LB prezidenta nonākšanu nopietnā interešu konfliktā. Vienalga, kādā rakursā mēs to skatītu, viņa personisko ieinteresētību nemainīga valūtas kursa piesaistes saglabāšanā nav iespējams noliegt.
Lietojot Rimšēviča iecienīto iedomāšanās metodi, grūti iedomāties, ka Eiropas Centrālās bankas prezidents Žans Klods Trišē vai ASV Federālo sistēmu rezerves vadītājs Bens Bernanke savu amata pilnvaru laikā ņemtu milzu kredītus, kas daudzkārt pārsniedz viņa gada algu, citas valsts valūtā. Taču mūsu neatkarīgās bankas prezidentu, kurš ar savām personiskajām finansēm rīkojās pilnīgi pretēji tam, ko aicināja darīt citus, tādi sīkumi neuztrauc. Viņš visiem, gan Nobela prēmijas laureātam ekonomikā Polam Krugmanam, gan šīs prēmijas žūrijas loceklim Markam Veisbrotam, gan Valsts prezidentam Valdim Zatleram tikai liek iedomāties, kādi sarežģījumi sāksies, ja Latvijā tiks paplašināts valūtas kursa koridors. Aizmirstot piebilst, ka sarežģījumi galvenokārt būs viņam pašam, kurš tik neapdomīgi paņēma ekonomiski nepamatotu kredītu.