Izsist labumu arī no nepatīkamā

Eiroparlamenta deputāts Artis Pabriks mikroblogošanas vietnē twitter no saviem Briseles augstumiem norāda: «Nesaprotu, cik ilgi vēl Latvijas politika attiecībā uz migrācijas jautājumiem gulēs un to nerisinās?» Ar šo ierakstu Pabriks pārmet saviem dzimtenē palikušajiem kolēģiem kūtrumu imigrācijas politikas izstrādāšanā. Šādus pārmetumus ir viegli izteikt, atrodoties Briselē, bet neatceros, ka Pabriks būtu bijis aktīvs šādas politikas izstrādātājs, kad vēl rušinājās vietējā politiskajā mazdārziņā.

Iemesls imigrācijas politikas neesamībai un Latvijas politiķu bailēm šo jautājumu kustināt ir pašsaprotams. Gandrīz ikvienam normālam Latvijas pilsonim tikai runas vien par iespējamo Āfrikas bēgļu pieplūdumu mūsu zemē izsauc nervu spazmas. Šāda reakcija ir gluži dabiska, jo latviešu tauta okupācijas gados tika pakļauta masveidīgai nelūgtu iebraucēju invāzijai un šī sociālā vardarbība tautas atmiņā ir vēl pavisam svaiga. Turklāt tās sekas ikdienā joprojām ir jūtamas biežāk nekā gribētos. Tikt atkal pakļautiem jau vienreiz piedzīvotam sāpīgam procesam ir nežēlīgi, un katrs politiķis saprot, ka ikviens atšķirīgs viedoklis no – nevienu bēgli (imigrantu) Latvijas zemē – tiks traktēts kā prettautisks.

Pabriks no Briseles var pārmest dzimtajā sādžā palikušajiem «pāķiem», ka nedrīkst «gulēt», bet ko viņš pats ir darījis jaunajā darbavietā, lai situāciju vērstu uz labu? Latvijā jau dzīvo liels skaits nepilsoņu, kas faktiski ir neintegrētie nelegālie imigranti, un šī ir unikāla situācijā ES iekšienē? Vai Pabriks, pamatojoties uz šo unikālo situāciju, ir pieprasījis Latvijai piešķirt kādu īpašu statusu attiecībā uz bēgļu uzņemšanas kvotām? Neesmu dzirdējis. Lūk, darba fronte no Latvijas ievēlētajiem deputātiem Briselē, un šim darbam jābūt saskaņotam ar konsekventiem soļiem tepat Latvijā. Viens no svarīgākajiem imigrācijas politikas punktiem būtu valstiskā līmenī (Saeimā) pieņemts paziņojums Eiropas Savienībai ar lūgumu (prasību) noteikt mūsu valstij īpašu statusu demogrāfiskās situācijas jautājumā. Šāda statusa noteikšana nekādā gadījumā nebūtu pretrunā ES pamatprincipiem un tikai juridiski fiksētu esošo realitāti (ar neintegrētajiem imigrantiem – nepilsoņiem).

Ir acīmredzams, ka ES nav spējīga apturēt imigrācijas vilni no Ziemeļāfrikas un daļai šo imigrantu tiks piešķirts likumīgs bēgļu statuss, kas ļaus uzturēties ES. Šī bēgļu problēma agri vai vēlu tiks direktīvā ceļā risināta, un, ja Latvijas politiķi neizcīnīs mūsu valstij «īpašu statusu», tad mēs no savām bēgļu uzņemšanas kvotām nekādi neizbēgsim. Diemžēl līdzšinējā prakse dod vāju pamatu cerībām, ka mūsu politiķi spēs izcīnīt Briselē Latvijai kādu īpašu statusu, tāpēc jau tagad jārēķinās, ka kvotas mums būs un bēgļi būs jāuzņem.

Tas nozīmē, ka jāmēģina saskatīt visā šajā lietā kādi pozitīvi aspekti. Piemēram, tādā veidā mēs varam palielināt latviešu tautas skaitlisko sastāvu, kā arī gūt ekonomisko labumu – gan saņemot integrācijas mērķiem atvēlēto ES naudu, gan iegūstot papildu darbaspēku, kura trūkums jau pavisam tuvā nākotnē varētu negatīvi ietekmēt Latvijas ekonomisko attīstību. Lai šie potenciāli pozitīvie aspekti nepārvērstos par negatīviem, stingri jāievēro vairāki pamatprincipi. Galvenais no tiem – trešās pasaules bēgļu integrācijai jānotiek par ES naudu tikai un vienīgi uz latviešu valodas bāzes. Nekādas angļu vai krievu valodas. No šī viedokļa pašreizējā aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centra atrašanās Daugavpilī attaisnojama vienīgi tādā gadījumā, ja neviens no šajā centrā izmitinātajiem beigu beigās neiegūs uzturēšanās atļauju dzīvošanai Latvijā. Pretējā gadījumā viņa integrācija būs sākusies uz krievu valodas bāzes, kuru viņš izdzirdēs sev apkārt, atrodoties jau Latvijas teritorijā. Valsts valodas centra inspektoriem biežāk būtu jākontrolē ne vien Centrāltirgus būdu pārdevējas, bet arī šie izmitināšanas centri.

Šie potenciālie ieguvumi, protams, neatceļ minēto prasību ES atzīt Latvijas demogrāfisko situāciju par unikālu un uz šī pamata izsist no Briseles maksimālu labumu. Par šiem centieniem kaut ko izsist nebūtu ar latvisku pieticību jākaunas, bet gluži otrādi – jālepojas. Aminatas Savadogo lieliskais priekšnesums Eirovīzijas dziesmu konkursā parādīja, kādam jābūt izcilas integrācijas paraugam. Paraugam, uz kuru jātiecas.