Trieciens konspiroloģijai

Latvijas politiskajā žurnālistikā konspiroloģiskās teorijas ir vairāk nekā iecienītas. Valda pārliecība, ka ne matiņš mūsu valstī nenokrīt bez mītisko (nejaukt ar reāliem prototipiem) Andra, Aivara, Solvitas vai kādu citu politiskās mitoloģijas tēlu ziņas.

Šo tēlu mitoloģiskais raksturs izpaužas tādējādi, ka tie tiek saukti tikai vārdos vai – vēl lielākam efektam – tikai «iesvaidītajiem» zināmās iesaukās. Tiklīdz šos tēlus nosauc to prototipu reālajos uzvārdos, tā visa konspiroloģiskās teorijas burvība izgaist. Ja, noslēpumaini skatoties pa malām, vari pieklusinātā balsī viszinīgi pavēstīt, ka «Andris sarunāja ar Solvitu, un Hūte neiebilda», tas nez kāpēc skan daudz pārliecinošāk nekā, ja to pašu pasaka, lietojot ikdienā zināmos uzvārdus, un tā jau ir indikācija, ka kaut kas īsti neklapē.

Raimonda Vējoņa ievēlēšana par Valsts prezidentu deva pamatīgu triecienu šim konspiroloģiskajam žanram, jo no sazvērestību teoriju viedokļa Vējonim par prezidentu nebija jākļūst. Šī pārliecība balstījās uz šādiem trim vaļiem: pirmkārt, Vējonim neesot 100% atbalsts pašā ZZS, jo viņš neesot «Aivara» cilvēks. Otrkārt, par Vējoni nenobalsošot opozīcija, jo neviens no «lielajiem» neesot ieinteresēts iet pie «Urbja» un «pirkt» trūkstošās balsis. Treškārt, bet ne mazāk svarīgi, no Vējoņa ievēlēšanas neviens politiskais spēks nekādus taustāmus labumus (amatus, ietekmi) neiegūšot, līdz ar to būs maza ieinteresētība šīs figūras atbalstam (kas daļēji arī izpaudās Nacionālās apvienības noraidošajā attieksmē).

Tomēr, par spīti šiem «neapgāžamajiem» argumentiem, Vējonis tika ievēlēts, un nav ne mazāko šaubu, ka konspiroloģisko teoriju adepti jau sacerējuši jaunas teorijas, kuras «izskaidro» iepriekšējās neveiksmi. Diemžēl latviešu tautas politiskajā kultūrā sazvērestības teorijas ir lielā cieņā, un man nav ne mazāko ilūziju, ka Vējoņa ievēlēšana varētu likt kādam pārskatīt priekšstatus par Latvijas politiskās dzīves realitātēm. Tomēr fakts paliek fakts – Vējonis ir ievēlēts par Latvijas prezidentu.

Atļaušos atzīmēt, ka notika tieši tā, kā biju prognozējis iepriekšējos rakstos. Proti, par prezidentu kļūs tas, kurš pozicionēsies kā visatbilstošākais Cibiņa tēlam (pēc Poruka noveles Kauja pie Knipskas). Vējonis visu priekšvēlēšanu laiku demonstrēja sakāvniecisku noskaņojumu. Te žēlojoties, ka nepietikšot balsis Saeimā, te piesaucot sev nelabvēlīgos televīzijas skatītāju balsojumus, te paziņojot, ka otrajā kārtā nekandidēšot. Šī vārgulīgā attieksme krasi kontrastēja gan ar Mārtiņa Bondara amerikānisko bravūru, gan Egila Levita augstprātīgo «jaunās politiskās kultūras nešanu».

Vējoņa izvēlētā Cibiņa poza izrādījās neapšaubāmi efektīgākā, jo vēl vēlēšanu dienas rīta pusē neviens no manis aptaujātajiem deputātiem neprognozēja prezidenta ievēlēšanu pirmajā kārtā, un jau taisījos doties mājās, lai nav pa tukšo visu dienu Saeimā jāsēž. Taču ap pusdienas laiku parādījās pazīmes, ka Vējoni tomēr varētu ievēlēt kā «mazāko ļaunumu», lai prezidenta jautājums būtu «vienā dienā pie vienām sāpēm» atrisināts. Vējonis kļuva par prezidentu, kuru ievēlēja «mīļā miera» labad. Ar šādu motivāciju var ievēlēt vienīgi Cibiņu.

Tāpat prognozēju, ka tiks ievēlēts kompromisa variants starp sabiedrības gaidām un politiskās spēles noteikumiem (Satversmes garu) ar noslieci uz pēdējās pusi. Latvijas Satversme neparedz, ka Valsts prezidents būtu kāds tautas iedvesmotājs un cīņā saucējs. Tieši otrādi, viņam paredzētas politisko kaislību slāpētāja un dažādo grupu samierinātāja funkcijas. Vējonim ir visas iespējas Valsts prezidenta institūciju virzīt turp, kurp to bija iecerējuši Satversmes tēvi (bet kur to nekādi negrib redzēt lielākā tautas daļa). Tur, kur prezidenta institūcijas parasti atrodas parlamentārās republikās, proti, rāmā ostā, jo, kur gan citur atrasties prezidenta institūcijai politiskajā sistēmā, kur galvenās vijoles spēlē premjeri, valdības un koalīcijas padomes? Tas viss šķiet tik garlaicīgi, ka vemt gribas. Daudz interesantāk taču spriedelēt par Andri, Hūti un Solvitu, kas Dzirnavu ielas birojā kaļ kārtējos plānus. Par laimi, reālā politika iet savu mierīgās attīstības gaitu, kamēr sazvērestības teoriju sacerētāji Saeimas kafejnīcā var tikpat mierīgi nodarboties ar savu virtuālās pasaules būvniecību. Beigu beigās visiem labi.