Ko īsti vēlējam?

Šodien Saeimas deputāti vēlē Valsts prezidentu. Tauta gan ar cerībām, gan bažām gaida šo vēlēšanu rezultātus. Ņemot vērā Latvijas Satversmi, parlamentāro iekārtu un ierobežotās prezidenta funkcijas, varētu padomāt – uz ko gan tauta cer vai par ko bažījas? Prezidents taču mums it kā tāds kāzu ģenerālis vien ir. Lai arī šis termins – kāzu ģenerālis – ņemts no krievu klasiskās literatūras, tas apbrīnojami precīzi atspoguļo sabiedrības gaidas par to, kādam jābūt mūsu valsts prezidentam. Proti, tam jābūt cilvēkam, kurš ar savu esamību vien paaugstinās valsts (klasiski – kāzu svinību) prestižu.

Kādu galveno uzdevumu pilda Valsts prezidenta institūcija citās parlamentārās valstīs, kurās prezidentu tāpat kā Latvijā ievēlē parlaments (Vācijā, Itālijā vai Izraēlā)? Šajās valstīs prezidents ir kā visiem politiskajiem spēkiem pāri stāvošs, autoritatīvs šķīrējtiesnesis savstarpējos politiskajos ķīviņos. Parasti tas ir politikas veterāns, kurš iemieso briedumu un nosvērtību. Viņš ir kā enkurs, kurš valdības krīžu brīžos neļauj valsts kuģim uzskriet uz dažādām zemūdens klintīm. Neviens šajās valstīs nemeklē prezidentu, kuram būtu jāiedvesmo tauta vai tā jāved pretī kādām iedomātām saulainām tālēm. Itālijā ilgus gadus prezidenta amatā bija Džordžo Napolitāno, kurš no amata atkāpās 90 gadu vecumā, un viņa vietā nāca 73 gadus vecais Serdžo Matarella. Vācijā prezidenta amatā ir 75 gadus vecais Joahims Gauks, un arī Izraēlā prezidenta amatu ieņem 75 gadus vecais Roivens Rivlins. Visi godājami cilvēki cienījamos gados, un vietējā sabiedrība no viņiem negaida kādu sakāpinātu politisko aktivitāti.

Pēdējo mēnešu diskusija liek domāt, ka latviešu sabiedrība no prezidenta gaida pavisam ko citu. Sabiedrība vēlas, lai prezidents kā šīs valsts simbols būtu ārēji spilgts un ar šo spozmi celtu Latvijas starptautisko atpazīstamību un mazinātu tās iekšējo nedrošību. Lai prezidents būtu nevis kā politisks atsvars dažādiem strāvojumiem, bet gan novatorisku politisko iniciatīvu virzītājs un katalizators, tautas iedvesmotājs uz dižiem varoņdarbiem. Gluži kā tāds Lāčplēsis – varonis savai tautai. Var saprast šādas gaidas, taču tās ir pilnīgā pretrunā ne tikai Latvijas Satversmes burtam, bet arī garam. Lai šādām gaidām būtu kāds dziļāks pamats, ir jāveic fundamentālas izmaiņas Latvijas politiskajā sistēmā, kas pašreizējos apstākļos ir pilnīgi neiespējami, jo jebkādas runas par izmaiņām politiskajā sistēmā tiek traktētas kā centieni vājināt Latvijas valstiskumu un svešu valstu inspirētas idejas.

Taču, ja sabiedrība nevēlas prezidentu – politisko vētru bremzētāju un kaislību slāpētāju, bet – tieši otrādi – vēlas prezidentu – politisko pārmaiņu (vētru) iniciētāju un kaislību uzkurinātāju (sabiedrības iedvesmotāju), tad tas nozīmē, ka no prezidenta gaida pavisam ko citu, nevis to, kas būtu jāgaida parlamentārā republikā. Tātad valsts politiskā sistēma neatbilst tam, ko gaida un grib tauta. Šāda neatbilstība valsti diez vai stiprina, un šīs pretišķības būtu jācenšas mazināt. Jautājums – vienīgi kā? Vai nu paplašinot prezidenta pilnvaras un leģitīmo svaru (vēlot visai tautai), vai arī pārstājot no prezidenta lipināt balto tēvu ar mītiskām brīnumdarītāja spējām.

Diemžēl tie paši, kuri uzstāj, ka nedrīkst ļaut vēlēt prezidentu tautai, kur nu vēl paplašināt tā funkcijas, tajā pašā laikā pieprasa prezidentam būt par tautas iedvesmotāju un ceļvedi. Šī pretruna izgaismojas katrās prezidenta vēlēšanās un mulsina (īpaši zemapziņas līmenī) arī pašus deputātus, kuri īsti nesaprot, ko no viņiem grib vēlētāji un ko politiskās sistēmas reālijas. Rezultātā dabūjam prezidentu, kurš īsti neapmierina nedz vēlētājus, nedz arī pašus deputātus (Vaira VīķeFreiberga bija izņēmums). Visticamāk, arī šoreiz tiks ievēlēta kompromisa figūra, kura būs pa vidu starp sabiedrības gaidām un Satversmē ierakstītajiem politiskās spēles noteikumiem. Taču, ja konsekventi turamies pie šiem noteikumiem, jāsaprot, ka tāda no sākta gala arī bija Satversmes ideja – Latvijas prezidenta institūcijai virzīties turpat, kur citu parlamentāro valstu prezidenta institūcijām – uz briedumu un rimtumu. Līdz ar to deputātiem–prezidenta vēlētājiem jāizšķiras, kurš no kandidātiem ir nobriedušākais un nosvērtākais, un par viņu arī jābalso.