Rituāla saldme
Deivida Linča savdabīgajā filmā Malholandas ceļš ir epizode, kurā tiek atainota lomu dalīšana kādai topošai filmai. Filmas režisoram ietekmīgi cilvēki balsī, kas neparedz iebildumus, saka: «Rīt būs galvenās lomas kandidātu proves. Uz atlasi ieradīsies daudzas aktrises. Tu viņas noskaties, paslavē, bet izvēlies šo.» Un režisoram deguna priekšā tiek pabāzta «īstās» pretendentes fotogrāfija.
Ja kāds mūsu vietējais režisors gribētu uzņemt filmu ar nosacīto nosaukumu Prezidenta gatve, tad tajā varētu būt līdzīga epizode, kurā Saeimas deputātiem frakciju līderi skaidro: «3. jūnijā būs Valsts prezidenta vēlēšanas. Līdz tam pie mums uz frakciju nāks runāt dažādi prezidenta amata kandidāti, viņi uzstāsies LTV priekšvēlēšanu debatēs un daudz kur citur. Tie ir cienījami cilvēki. Viņi ir jāuzklausa, jāiztaujā, jāpaslavē, bet beigās jānobalso par šo te.» Un deputātiem deguna priekšā tiek pabāzta «īstā» kandidāta bilde.
Protams, tā ir nedaudz sakāpināta metafora un realitātē viss notiek it kā smalkāk, jo deputātiem tiek radīta ilūzija, ka viņi paši izvēlas to, ko viņiem «bāž degunā», bet tajā pašā laikā vienkāršāk, jo visi ir pazīstami un fotogrāfijas nevienam nav jārāda. Taču tas lietas būtību nemaina. Cienījami cilvēki – prezidenta amata kandidāti – cenšas sevi eksponēt pēc iespējas labākā gaismā, un tu vari būt kaut galvas tiesu pārāks par pārējiem, bet, ja tavs ģīmis neatbildīs tai nosacītajai fotogrāfijai, par kuru, ņemot vērā Saeimas aritmētiku, vienojušies «ietekmīgi cilvēki», tev nav ne mazāko izredžu. Tas gan nenozīmē, ka šīs politiskās spēles rezultātā noteikti tiks ievēlēts nepiemērots prezidents, jo «ietekmīgie cilvēki», savā būtībā jau nav ļaundari, kuri vēlētu savai valstij to sliktāko. Cits jautājums, vai «sarunāts» prezidents ir labāks nekā tautas izvēlēts? Par to stipri šaubos.
Jāatzīst, ka Valsts prezidenta vēlēšanu rituāls ar katru vēlēšanu ciklu kļūst izsmalcinātāks un arvien vairāk izskatās pēc īstas demokrātiskas priekšvēlēšanu cīņas. Diemžēl tikai izskatās, nevis atbilst, jo kāda šai «cīņai» jēga, ja absolūtais vairākums TV skatītāju neko vairāk kā nobalsot par savu kandidātu portālā manabalss.lv nevar un visu izšķir «nopietni cilvēki» šaurā lokā? Šī demokrātiskā rituāla jēga neapšaubāmi ir saldināt sabiedrības rūgstošo neapmierinātību ar to, ka tautai prezidenta vēlēšanu tiesības ir liegtas. Tad nu ņemiet un vismaz paskatieties televizorā debates. Diemžēl tas ir tāds mākslīgais saldinātājs, kura vienīgā jēga – radīt ilūziju par kaut kādu līdzdalības šķietamību, tāpēc personiski neredzu ne mazāko vēlmi šajā klaunādē piedalīties. Paši vēlēsiet, paši arī prezidenta kandidātus apspriediet.
Vairāk mulsina kas cits. Kāpēc citi nopietni cilvēki (sabiedriskās domas pamatplūsmas viedokļu līderi), kuri citkārt apelē pie tautas tiesībām un «cīnās» pret šauru grupu varu, šoreiz tai pašai tautai atklāti neuzticas un, sakot, ka tauta vēl nav gatava tiešām prezidenta vēlēšanām, tai pat necenšas glaimot? Acīmredzot tie ir personificēti glaimi – tu jau zinātu, kā «pareizi» jābalso, bet tie citi tie dumjie. Tad nu dumiķu dēļ arī tev vispārības labā jāatsakās no savām tiesībām. Izrādās, šāda tipa glaimi ir īpaši efektīgi un labāk ļauj saglabāt šauras grupas privilēģijas. Taču, ja reiz sakāt, ka tauta ir dumja, tad citkārt nevajadzētu pie šīs «dumjās» tautas apelēt un tās vārdā runāt. Izskatās, ka «cīnītāji» par tautas interesēm, tiklīdz nonāk varas pozīcijās, sāk dziedāt citu dziesmu. Gluži kā tajā Bidstrupa karikatūrā, kur protestētāju līderus uzaicina pāridarītāja mājā, uzcienā ar vīnu un kūku un bijušie protestētāji kļūst par dedzīgiem varas atbalstītājiem. Šāda nekonsekvence vienmēr atspēlējas, jo, kā teicis Ābrahams Linkolns, – jūs varat visus muļķot kādu laiku, dažus visu laiku, bet nevarat visus muļķot visu laiku.