Gaidot prezidentu, ar kuru lepoties

Pēc Satversmes burta un gara Latvija ir izteikti parlamentāra republika, kurā Valsts prezidenta funkcijas ir visai ierobežotas, lai neteiktu – dekoratīvas. Tajā pašā laikā prezidenta vēlēšanas ir pēdējā pusgada ievērojamākais politiskās dienaskārtības notikums, kurš lielā mērā nodarbina ne tikai politiķu, bet arī visas sabiedrības prātus.

Nav jāveic sabiedriskās domas aptauja, lai pārliecinātos, ka lielākajai daļai sabiedrības ir svarīgi, kurš turpmākos četrus gadus būs valsts galva. Ja parlamentārā valstī prezidenta ievēlēšanai tiek veltīta tik liela uzmanība, tad tas par kaut ko liecina. Par ko?

Galvenokārt par to, ka sabiedrībā ir augsts pieprasījums pēc spilgtām personībām politikā, bet parlamentā tādu personību, kuras šo pieprasījumu spētu apmierināt, nav. Ar spilgtām personībām šeit jāsaprot cilvēki, kuriem ir savs viedoklis, kuri nebaidās to paust un, galvenais, spēj tautu iedvesmot, liekot tai augstāk pacelt galvu. Var ironizēt par Vairas VīķesFreibergas leģendāro uzrunu dziesmu svētkos, bet tieši šie vārdi – mēs esam lieli, mēs esam vareni – bija (un joprojām ir) tas, kā latviešiem visvairāk trūkst un pēc kā ir izslāpusi ar pašnoniecināšanos nomocītā latviešu dvēsele.

Neapšaubot aizsardzības ministra, ZZS un Vienotības izvirzītā prezidenta kandidāta Raimonda Vējoņa politiskās kvalitātes, kuras viņam ilgstoši ļāvušas noturēties politiskās elites augšējos plauktos, Vējoni nodēvēt par spilgtu personību ir grūti. Sekmīgs un spējīgs politiķis – jā, bet ne spilgts. Visticamāk, tieši viņa pelēcība šajā politiskajā spēlē ir Vējoņa trumpis, jo no spilgtām personībām Latvijas politikā baidās un spilgtos cenšas laikus norakt. Jau pieminētā VīķeFreiberga tika ievēlēta prezidenta amatā, atvedot viņu uz Saeimu leģendārajā puķainajā blūzītē kā pieticīgu ganu meitu. Diez vai viņa tiktu ievēlēta, ja ierastos Saeimas namā, eleganti sapucējusies, kā sevi prezentēja vēlāk. Šī pretruna starp Saeimas un tautas izpratni par vēlamajām kandidātu īpašībām nozīmē, ka Vējoņa ievēlēšanas gadījumā liela sabiedrības daļa būs vīlusies, jo gaidītās VVF Nr. 2 vietā būs ieguvusi AB Nr. 2, jo arī Vējonis nav nekāds dižais orators un viņš nebūs tas, kura publiskās uzstāšanās sabiedrība gaidīs, cerot uz lepnuma pieplūdi par nācijas līdera aizraujošajām runām.

Protams, var piesaukt populāro versiju, ka viss šis cirks ar Vējoni sarīkots tikai tādēļ, lai viņu politiskajā andelē izmainītu kā sīknaudu, taču tādā gadījumā bilde kļūst pavisam baisa. Tad Latvijas politiskā vide un tur valdošie tikumi atsedzas visā savā smakojošajā puvumā un jebkādas runas par parlamenta uzticības atgūšanu sabiedrības acīs jāaizmirst. Tāpēc iespējamās kombinācijas, kuras ar zinātāja autoritāti atklāj dažādi pagātnes laiku morāles dinozauri, atstāsim tiem, kuri palikuši vakardienā. Ticēsim, ka politiskā vide tomēr attīstās godaprāta virzienā. Ja tā, tad Vējonim ir visas izredzes uzvarēt ja ne pirmajā, tad nākamajās kārtās. Diemžēl, pat īstenojoties godīgajam scenārijam, sabiedrība būs vīlusies, jo vienkāršais cilvēks grib Rīgas pils augstajā krēslā redzēt kaut ko par sevi būtiski dižāku, taču Vējonis sabiedrības acīs ir gandrīz tāds pats kā mēs visi un viņam ir maz prezidentiskās spozmes. Rezultātā liela sabiedrības daļa sāk gribēt, lai politiķi kārtējo reizi kaut ko sašmugulē un no piedurknes izvelk īsto kandidātu, kuram netrūktu harismas. Šādu vēlmju (pēc blēdībām) kultivēšana gan neveicina nācijas politisko attīstību.

Tomēr neatkarīgi no tā, vai Vējonis tiks ievēlēts vai kārtējo reizi uzmests, šim procesam jebkurā gadījumā vajadzētu pozitīvi ietekmēt Latvijas politisko sistēmu nākotnē. Vējoņa ievēlēšanas (vai vēl vairāk neievēlēšanas) gadījumā tas būs skaidrs pamudinājums ar sētas mietu izbeigt līdzšinējo arhaisko prezidenta sarunāšanu pa kaktiem un pāriet uz šā amata pretendenta izraudzīšanu mūsdienīgā, nobriedušai nācijai cienīgā veidā – proti, visas tautas vēlēšanās. Lai atklātā un tiešā priekšvēlēšanu cīņā pretendenti apelē tieši pie tautas, nevis tikai pie privileģētā deputātu simtnieka vai pat tikai pie šā simtnieka ģenerāļiem. Tad arī mums būs prezidents, ar kuru lepoties.