Šis smagais "krievu jautājums"

Šobrīd aktualizējies jautājums par jauna krievu valodā raidoša kanāla izveidošanu Latvijas sabiedriskajā televīzijā. Lai atbildētu uz jautājumu – vai šī kanāla izveidei ir kāda valstiska jēga, vispirms jānoskaidro: Vai tas var palīdzēt Latvijai? Vai nevar kaitēt? Ja var palīdzēt, vai izmaksas ir adekvātas iegūtajam labumam?

Abstrahēsimies no domas, ka šā projekta galvenā jēga ir, izmantojot ģeopolitisko retoriku, «apgūt» naudu. Lai arī potenciālie finanšu ieguvumi virza šo ideju kā dresētam zilonim snuķa priekšā vicināts banāns, ir vērts šo jautājumu apskatīt arī pēc būtības. Kaut vai tāpēc vien, ka krievu integrācijas un lojalitātes problēma Latvijā pastāv un tā 25 gados nekur nav uzsūkusies, kā sākotnēji bija cerēts. No šīs nozīmīgās problēmas risinājuma ir atkarīga mūsu valsts ilgtspējīga pastāvēšana. Tā ir ne mazāk svarīga (vai pat svarīgāka) par ekonomisko stāvokli, demogrāfiju un emigrācijas apturēšanu.

Protams, krievu kanāls problēmu ne tuvu neatrisinās, tomēr tā izveide būtu noteikts solis krievvalodīgo integrācijas virzienā, bet integrēta un valstij lojāla sabiedrība ir būtisks stabilitātes priekšnoteikums, kā to uzskatāmi parādīja notikumi Krimā un Donbasā. Tos bija iespējams savērpt vienīgi tāpēc, ka vietējo iedzīvotāju lojalitāte centrālajai varai bija zema.

Ir latvieši, kuriem pati integrācijas ideja izraisa riebumu, un kā vienīgo problēmas risinājumu viņi redz dažādās variācijās locīto saukli – čemodan, vokzal, Moskva. Diemžēl šis sauklis ir sinonīms jēdzienam «nekā nedarīt» un «gan jau», jo nekādu reālu rīcību neparedz. Tāpat pastāv viedoklis, ka krievu kanāls var Latvijai kaitēt, jo nostiprinās divvalodību sabiedriskajā telpā. Diemžēl medijos jau eksistē divvalodība, augsti Krievijas televīziju reitingi, un, ignorējot realitāti, situācija labāka nekļūst. Savukārt, tie raidījumi, kuri krievu valodā tiek rādīti LTV7 kanālā, ir neefektīvi, jo, kā liecina pētījumi, cilvēki nelabprāt pārslēdzas uz kanāliem, kurus neuztver kā sev tuvus. Jābūt kanālam, kurš raida tikai krievu valodā un tā saturu veido paši krievi (Latvijai lojāli) par vietējo tematiku.

Tomēr TV kanāls ir tikai tehnisks informācijas nesējs. Cilvēki medijos meklē nevis kaut kādu neapstrīdami objektīvu patiesību, bet gan to, ko vēlas dzirdēt. Ticība Kremļa propagandai balstās uz neticību vietējai varai (tas attiecas ne tikai uz krievvalodīgajiem). Ir grūti atbalstīt varu, kuru neuzskati par savu. Liela krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju daļa valdošo varu neuzskata par savu un ieņem noraidošu pozīciju pret gandrīz jebkuru tās rīcību, vienalga, ko tā darītu. Tajā pašā laikā diez vai starp Latvijas krieviem ir daudzi, kuri jūsmotu par dzīvi Krievijā.

Šad tad papļāpāju ar kaimiņos dzīvojošo kādreizējo Krievijas iedzīvotāju Sergeju, kurš pēc laulībām ar Latvijas pilsoni jau 90. gados pārcēlies uz dzīvi Latvijā. Sergejs regulāri brauc uz Krieviju pie tur dzīvojošās mātes. Viņš ir īsts putinists un krimnašists. Par šiem jautājumiem ar viņu nav vērts pat diskutēt, toties katru reizi, atgriežoties no Krievijas, viņš līdz ar zemi noliek tur esošo kārtību un tikumus. Latvijā viņam patīk gandrīz viss, izņemot varu. Viņš, tāpat kā daudzi citi krievi, uzskata, ka viņus vienkārši atgrūž un nelaiž «pie stūres», tāpēc viņi pret šo valsts varu, kas it kā pret viņiem izturas tik nevērīgi, atbild ar to pašu.

Jau gadu gadiem sabiedrībā un politiskajās aprindās «briest» ideja, ka beidzot vajadzētu arī «krievu» partijai (kāds nu tai konkrētajā brīdi nosaukums) noņemt nevainības vainadziņu un pielaist pie netiklās varas, taču pagaidām šī ideja vēl nav nobriedusi un latviešu sabiedrība tam nav gatava. Tam palīdz arī pati krievu partija, demonstrējot latviešiem nepieņemamu nostāju vairākos jautājumos. Veidojas apburtais loks. Pie varas «krievus» nevar laist, jo viņi skaitās nelojāli, bet viņi veidojas nelojāli, jo tiek atgrūsti no līdzdalības valsts būvniecībā un jūtas sveši.

Lai arī krievu kanāla loma krievvalodīgo lojalitātes palielināšanā, iespējams, nebūs pārāk nozīmīga, tas tomēr būs vairāk nekā īsti krieviskais «ai, labāk neko nedarīt» vai «gan jau tāpat viss nokārtosies». Šī ir tā joma, kur skaitīt katru santīmu, riskējot ar valsti, nav diez cik ekonomiski. Tāpēc es esmu par. Labāk kaut kas nekā nekas.