Vietējā kiseļovščina

© F64

Latvijas sabiedrība ar sašutumu vai pat riebumu uztver Krievijas televīzijas propagandistu Dmitrija Kiseļova, Vladimira Solovjova un viņiem līdzīgo tendenciozās pārraides, kurās dzied slavas dziesmas Putinam, pūš naida guni pret «piekto kolonnu», «nacionālnodevējiem» un augstprātīgi ņirgājas par «sapuvušajiem, aprobežotajiem Rietumiem», kuri par to vien tik sapņojot, kā iznīcināt dižo Krievzemi.

Tas, ka šie raidījumi, kur meli sajaukti ar patiesību velnišķīgā naida kokteilī, ir vistīrākā propaganda, skaidrs ikvienam daudzmaz saprātīgam un kritiski spriest spējīgam cilvēkam. Šo pārraižu galvenais uzdevums ir primitīvā, vienkāršotā formā skatītājiem norādīt, kuri ir tie riebīgie grēkāži, uz kuriem nogrūst katra personisko neapmierinātību. Naida objekti ir visi, kuri neatbalsta Putina režīmu un ciešāk nesaliedējas ap vadoni tā nerimstošajā cīņā pret ienaidniekiem – ASV, NATO, Obamu, Rietumiem. Raidījumu montāža ir nepārprotama – pat neko nezinot par attēlotajiem notikumiem un izslēdzot skaņu, ikvienam acumirklī ir skaidrs, kurš ir «labais» un kurš «sliktais». Par spīti šo pārraižu acīmredzamajam propagandas raksturam, tie ir vieni no skatītākajiem TV raidījumiem.

Latviešiem patīk uzsvērt, ka mēs jau nu gan esam Eiropa un ar tiem aziātiem aiz Zilupes mums maz kas kopīgs. Taču attiecībā uz imunitāti pret propagandu nekur tālu no saviem austrumu kaimiņiem neesam tikuši. Jau vairākus gadus viena no populārākajām televīzijas pārraidēm ir TV3 raidījums Nekā personīga. Zviedrijā dzīvojošā mediju eksperte Sandra Veinberga kā galveno pazīmi tam, ka kāda politiski informatīvā raidījuma galvenais uzdevums ir nevis informēt un izglītot, bet propagandēt (iestāstīt, kā «pareizi» jāuztver apkārtējā pasaule), uzskata noteiktas emocijas izraisošu muzikālo fonu. Ikviens, kurš kaut reizi ir skatījies Nekā personīga, būs ievērojis, ka jau pēc muzikālā pavadījuma var nekļūdīgi noteikt, ko raidījuma veidotāji grib pateikt par fonā redzamajiem personāžiem. Kuri ir «labie» un kuri «sliktie».

Tieši tā – muzikālais pavadījums ir primārais, kura fonā maksimāli nepievilcīgā izskatā tiek eksponēti «norokamie» personāži, dramatiski atmaskojošā balsī tiek lasīts teksts, kuram jārada klausītājos satraukums, un norokošās žurnālistikas darbiņš padarīts uz goda. Tas, ka šis klajas propagandas produkts tiek daļā sabiedrības uztverts kā nopietns raidījums, tikai liecina par propagandas nenovēršamo spēku, un pieņēmums, ka uz propagandu uzķeras tikai neizglītoti un mazprasīgi skatītāji, acīmredzami neatbilst patiesībai.

Pirmdien redakcijā pie telefona uzklausīju lasītāju zvanus. Viens no zvanītājiem nikni šķendējās uz komunistiem, kuri sagrābuši varu Latvijā un žņaudzot nost valsti. Atceros, ka 90. gados bija visai izplatīta mode pie visām nebūšanām (galvenokārt jau savām) vainot komunistus, taču šķita, ka mode uz komunistu vainošanu jau pagājusi, tāpēc lasītāja kvēlās dusmas likās neparastas. Painteresējos, kas tad izsaucis šos naida uzplūdus? Izrādās, ka svētdienas vakarā kādā Nekā personīga sižetā parādīti vairāki cilvēki, kuri padomju laikā bijuši komunistiskās partijas biedri un arī vēl tagad darbojas uz Latvijas politiskās skatuves. Parādīti tādā gaismā un skanot tādai mūzikai, ka nelaimīgais skatītājs vēl nākamajā dienā nav spējis nomierināties un zvana uz redakciju, izgāžot dusmas uz tiem «nacionālnodevējiem», uz kuriem norādījuši mūsu vietējie kiseļovi. Krievijā pie visa vainīgi amerikosi un «piektā kolonna», pie mums propagandas rēgu teātrī atgriezušies «baismie komunisti», kuri atkal nomainījuši no modes izgājušos «oligarhus» un «krievus».

Kiseļova, Nekā personīga un tamlīdzīgu raidījumu samērā augstā popularitāte liecina, ka sabiedrībā ir augsts pieprasījums pēc naida. Naidu labi pērk, un to viegli pārdot. Kā padarīt sabiedrību imūnāku pret šāda veida primitīvu smadzeņu skalošanu? S. Veinberga popularizē ideju, ka skolās vajadzētu mācīt kritisko domāšanu, un Zviedrijas skolās tāda mācību programma jau darbojoties. Varētu šo ideju atbalstīt, taču kuri būs tie, kas skolēniem mācīs kritisko domāšanu? Vai tie paši, kuri nekritiski skatās tendenciozos Nekā personīga raidījumus un neatšķir propagandu no informācijas?

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais