Latvijai Singapūras liktenis nedraud
Šajās dienās sēro ne tikai Latvijā par izsūtītajiem uz Sibīriju un Francijā par traģiskajā aviokatastrofā bojāgājušajiem. Sēro arī Singapūra, kur miris nācijas «tēvs», valsts mūsdienu versijas pamatlicējs un tās ilggadējais vadītājs Li Kuanju.
Singapūra kā valsts attīstības paraugs samērā bieži tiek piesaukta arī Latvijā. Īpaši to bija iecienījis savdabīgais politiķis Einars Repše un politisko darbinieku pulciņš, kurš ap viņu grupējās. Singapūra patiešām ir pievilcīgs paraugs, ja skatāmies no sasniegtā rezultāta aspekta. Tā ir valsts, kura piecdesmitajos gados, būdama trūcīga, pilnībā no ārpasaules atkarīga teritorija (pat dzeramo ūdeni nācās eksportēt no Malaizijas), kļuva par vienu no pasaules bagātākajām valstīm ar augstāko ienākumu līmeni uz vienu iedzīvotāju. Taču veids, kā šis rezultāts tika sasniegts, diez vai mūsdienu Latvijā ir iespējams. Kāpēc?
Sāksim ar to, ka, formāli saglabājoties visiem demokrātiskajiem institūtiem, Singapūrā pie varas jau kopš 1959. gada ir viena partija un viena ģimene, jo pašreizējais Singapūras premjers ir Li Kuanju vecākais dēls Li Sjaņluns. Singapūras valsts pārvaldes modeli (formāli Singapūra ir parlamentāra republika) mums tuvākā apkārtnē ar specifiskām variācijām īsteno Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko un Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Tiesa, ar vienu būtisku atšķirību – Li Kuanju Singapūru pārvērta par maksimāli atvērtu, kosmopolītisku valsti, bet viņa sekotāji mums kaimiņos nodarbojas ar tieši pretējo – savas zemes izolāciju (kā Baltkrievijā) vai nacionālisma un ekspansionisma kultivēšanu (kā Krievijā).
Latvijā tāds valsts pārvaldes modelis, kurā vara būtu tik ļoti sakoncentrēta viena cilvēka rokās, ir grūti iedomājams. Ne tikai tāpēc, ka atrašanās ES sastāvā apgrūtina demokrātijas ierobežošanu (pēc preses brīvības indeksa Singapūra 2014. gadā atradās 150. vietā), bet galvenokārt tāpēc, ka latvieši vēsturiski (vēl no dzimtbūšanas laikiem) nav gatavi pieciest savu tautieti par pārāk lielu kungu. Ja Latvijā par valsts vadītāju (premjeru) būtu ataicināts kāds ārzemnieks – piemēram, zviedrs vai vācietis, tad, iespējams, latvieši būtu gatavi viņu arī uztvert kā lielo reformatoru un Latvijas izvedēju saulītē, bet vietējam «Kārlim Ulmanim» nav nekādu cerību. Nav ne tāds laikmets aiz loga, ne arī sociālais pieprasījums.
Taču galvenais iemesls, kāpēc Latvijai nedraud vai nespīd Singapūras liktenis, ir šīs valsts izvēlētā ceļa atvērtība un kosmopolītisms. Latvijas sabiedrība ir ārkārtīgi noslēgta, un katrs iebraucējs, pat ja viņš ir turīgs investors vai augsti kvalificēts speciālists, tiek uztverts ar milzu aizdomām. Ka tikai netiek apdraudēta latviešu asins tīrība un neizmainās par procenta desmitdaļu valsts iedzīvotāju nacionālais sastāvs! Nav iedomājams, ka šī attieksme pārskatāmā nākotnē varētu mainīties, un tas nozīmē, ka sabiedrības noslēgtība arī citās dzīves jomās saglabāsies.
Singapūrā lielākā etniskā grupa ir ķīnieši (vairāk nekā 75%). Viņi visi ir dažādu laiku iebraucēji, kuri pakāpeniski izspieduši vietējos malajiešus. Tomēr valsts valoda un faktiskā lietvedības valoda ir angļu valoda, lai gan etnisko angļu tikpat kā nav. Arī ķīnieši, kuri tradicionāli Singapūrā saglabāja savu izcelsmes reģionālo identitāti, tika piespiedu kārtā unificēti, izskaužot jebkādus dialektus. Tas sasaucas ar Solvitas Āboltiņas uzstājīgo vēlmi neļaut deputātam Jurim Viļumam nolasīt deputāta svinīgā solījuma tekstu latgaliešu dialektā. Singapūrā, ja tiek lietota ķīniešu valoda, tad tikai klasiskā putunhua (mandarīnu) valoda. Nekādu dialektu. Skolās mācības notiek angļu valodā, un sabiedrība tiek maksimāli angliskota.
Diez vai šādu ceļu, atsakoties no savām nacionālajām saknēm un identitātes, varētu izvēlēties latvieši. Šādām idejām Latvijā būtu grūti atrast dzirdīgas ausis, ko pierādīja arī nesenās vēlēšanas, kad repšisti, kuri ir vistuvāk Li Kuanju idejām, spēja savākt ap vienu procentu balsu. Tas nozīmē, ka Singapūras nākotne mums nedraud un visi šī modeļa kā parauga piesaucēji jāvērtē kā tukšmuldētāji, kuru politiskā platforma nebalstās realitātē. Ja Latvija grib veikt patiesu izrāvienu, tad jāmeklē savs modelis, nevis jāmēģina atdarināt tādu modeli, kurš pēc sasniegtajiem rezultātiem gan ir pievilcīgs, bet tautai mentāli svešs.