Latvijas ajatollas

Bijušā Valsts prezidenta Valda Zatlera memuāros Kas es esmu ir epizode, kura dažādās variācijās dzirdēta ne reizi vien. Prezidents stāsta, ka, stājoties amatā, lūdzis Satversmes aizsardzības birojam (SAB) izstrādāt Krievijas vadītāju psiholoģiskos portretus, taču, viņam par pārsteigumu, sniegtā analīze bijusi ļoti virspusīga un maz noderējusi darbā. Lai prognozētu Krievijas vadītāju politisko domāšanu, Zatlers septiņus gadus regulāri skatījies visus svarīgākos Krievijas TV sižetus ar Putina un Medvedeva piedalīšanos.

Tātad, lai uzzinātu ko vairāk par kaimiņvalsts vadītājiem, Valsts prezidentam bija jāskatās Krievijas TV, kamēr SAB ar milzīgo budžetu spējis dot vien virspusīgu, praktiskai darbībai nederīgu informāciju. Ļoti līdzīgu vērtējumu SAB gatavotajiem ziņojumiem savulaik devuši arī citi valsts vadītāji (premjeri Aigars Kalvītis un Ivars Godmanis). Lai mūs nemulsina šie uzvārdi un to pašreizējā reputācija. Runa ir par ko citu. Par to, cik profesionāla un lietderīga ir organizācija, kurai būtu jānodrošina valsts augstākās amatpersonas ar dažādos ceļos iegūtu slepenu informāciju, nevis avīžrakstu īsu pārstāstu?

Zatlers atklāti un nepārprotami pasaka, ka SAB sagatavotā informācija bijusi vidusskolēnu projekta darbu līmenī un šo «analīzi» viņš nav varējis izmantot. Tā kā viņš nav vienīgais, kas to teicis, tas liek domāt, ka SAB lielā mērā nodarbojas ar darba imitāciju. Tas arī ir pašsaprotami, jo SAB ir iestāde, kura faktiski nevienam nav pakļauta un to neviens nekontrolē, bet jebkuras organizācijas iekšējā loģika ir dzelžaina – ja to neviens nekontrolē, tad agri vai vēlu notiek šīs struktūras degradācija un darba efektivitātes kritums.

SAB galvenajai funkcijai būtu jābūt izlūkošanai un pretizlūkošanai jeb – ārvalstu spiegu ķeršanai un informācijas vākšanai par ārvalstīm, jo ar iekšējo drošību nodarbojas Drošības policija. Līdz šim par kāda «spiega» noķeršanu nekas nav dzirdēts, bet informācija par citām valstīm, izrādās, ir virspusīgu «avīžrakstu» līmenī. Aizdomas par SAB darbības butaforisko raksturu Zatlers tikai apstiprina. Toties ir kāda cita darbības sfēra, kurā SAB spēlē galveno vijoli valstī. Tā ir iespēja jebkuru augsta ranga valsts pārvaldes sistēmā strādājošo noņemt «no trases» ar pielaides valsts noslēpumam (ne)piešķiršanas mehānisma palīdzību.

Skaidrs, ka zināmai kārtībai šo pielaižu jautājumā ir jābūt, taču ne velti Valsts kancelejas direktore Elita Dreimane ir norādījusi, ka pašreizējā kārtība nozīmē, ka SAB ir augstāks ne tikai par Saeimu, Valsts prezidentu vai valdību, bet augstāks pat par Latvijas tautu. Pēc pašreizējās kārtības SAB (tā priekšnieka Jāņa Maizīša personā) ir augstākā vara valstī, jo SAB lēmumus pat nevar apstrīdēt tiesas ceļā. Arī ģenerālprokurors, kuram teorētiski var mēģināt sūdzēties par nedoto pielaidi, pats ir atkarīgs no SAB «žēlastības», jo arī par viņa uzticamību pielaides piešķīrējiem var «rasties bažas». Turklāt nav nekādu kritēriju, pēc kuriem noteikt šīs «bažas». Līdzīga konstrukcija darbojas vienīgi Irānā, kur augstākais garīgais līderis ajatolla vienpersoniski un bez paskaidrojumiem nosaka, kurš var tikt pielaists pie prezidenta vēlēšanām un kurš ne. Tāpat kā SAB lēmumu, arī ajatollas lēmumu pārsūdzēt nav kur. Tas ir neapstrīdams augstākās varas spriedums. Kā ajatolla Maizītis lems, tā arī būs.

Šī nav vienīgā Latvijas un Irānas paralēle. Irānā šīs konstrukcijas neapstrīdamību sargā Islāma revolūcijas sargi. Arī pie mums darbojas līdzīgi «tiesiskuma sargi», kuri sociālajos tīklos klūp virsū E. Dreimanei, pārmetot viņai «ūdens liešanu uz nepareizajām dzirnavām». Ja Irānā ajatollas varas apšaubīšana obligāti notiek ASV un Izraēlas interesēs, tad Latvijā SAB visvarenības apšaubīšana noteikti ir Kremļa, «oligarhu» vai citu «slikto» interesēs. Nevis tiek diskutēts pēc būtības, bet par to, kam tas izdevīgi, kādas intereses aizstāv

E. Dreimane, kas aiz tā visa stāv utt. Parastais standartveida komplekts. Ja nav ko iebilst pret pašu lietu, tad jāsēj šaubu sēkla par jautājuma izteicēju un jārada aizdomas, ka aiz tā stāv kaut kādi «ļaunie» spēki. Visa šī metodika ir šausminoši primitīva, bet, ja jau tā strādā Irānā – valstī ar tūkstošgadīgām tradīcijām, tad kāpēc lai tā nestrādātu Latvijā.