Atkal paveicās – garlaicīgi

LTV ziņu dienesta žurnāliste Aija Kinca vakar dienas vidū sociālajos tīklos ierakstīja, ka Krievijas TV žurnālisti, kuri ieradušies Rīgā 16. martā, lai filmētu «nacistu gājienu» Rīgas centrā, ir manāmi vīlušies. Očeņ skučno (ļoti garlaicīgi, krievu val.), secinājusi kāda Krievijas žurnāliste.

Brīdī, kad rakstu šīs rindiņas, pasaules (izņemot Krievijas) skatītākajos ziņu kanālos (Euronews, BBC, CNN) Latvijas vārds tā arī nav parādījies. Pieņemu, ka ir cilvēki (tajā skaitā no diametrāli atšķirīgu viedokļu paudēju puses), kuriem šī pasaules sabiedrības mūsu 16. marta pasākumu ignorance izraisa zināmu neapmierinātību, bet vairākums saprātīgo cilvēku, kuri savai valstij vēl tikai to labāko, var atviegloti uzelpot, ka diena pagājusi bez ekscesiem. Šim atvieglojumam ir racionāls pamats, jo, lai kā mēs gribētu izžonglēt ar vēstures faktiem un iezīmēt Latvijas īpašo ceļu sarežģītajos 2. pasaules kara labirintos, 16. marts ir diena, kad Latvijas vārds pasaules ziņu lentēs visbiežāk nonāk ar negatīvu skanējumu. Diemžēl pat teorētiski nav iespējams, ka leģionāru gājiens pie Brīvības pieminekļa varētu būt pozitīvi ietonēts, jo nav pasaulē valstu, kurās attieksme pret Hitlera armijā karojošajiem būtu labvēlīga. Līdz ar to labākais, uz ko varam cerēt, ir kaut vai neitrāla attieksme.

Diemžēl jākonstatē, ka pasākumu, kura starptautiskais skanējums Latvijai var būt vienīgi kaitējošs (labākajā gadījumā neitrāls), rīko cilvēki, kuri sevi pozicionē kā lielākos patriotus un latviešu tautas interešu aizstāvjus. Būsim iecietīgi pret šiem cilvēkiem, jo absolūtais vairākums 16. marta leģionāru gājiena dalībnieku un organizatoru patiešām ir svēti pārliecināti, ka ar savu piedalīšanos šajā akcijā dara Latvijai labu. Tad ko darīt, ja objektīvi tas tomēr tā nav?

Ir būtiski jāmaina 16. marta piemiņas pasākumu formāts. Turklāt tas jārosina nevis kaut kādiem ilggadējiem šā pasākuma noliedzējiem no latviešu centriskā spārna (par kreisajiem nemaz nerunāsim), bet gan līdzšinējiem 16. marta pasākuma aktīvākajiem rīkotājiem. Nacionālajai apvienībai (NA) ir precīzi jānoformulē sava attieksme pret Latvijas valstiskumu, tā simbolu Rīgas centrā – Brīvības pieminekli, un šo fundamentālo jēdzienu saistība ar Hitlera armijā karojošajiem Latvijas iedzīvotājiem. Ja Nacionālā apvienība šo saistību nevar atrast un skaidri formulēt, tad partijai ir jāpieņem politisks lēmums leģionāru piemiņas pasākumus turpmāk rīkot tur, kur šī pieminēšana ir vairāk piemērota. Pirmām kārtām Lestenes memoriālā vai Brāļu kapos. Protams, tas nenoliedz iespēju atsevišķiem veterāniem vai citiem cilvēkiem nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, bet ne organizēta pasākuma veidā. Ja NA tomēr spēj atrast un skaidri formulēt Latvijas valstiskuma un Brīvības pieminekļa saistību ar leģionāru cīņu gaitām, tad šai partijai ir jāuzņemas visa atbildība par Latvijas vārda sasaistīšanu ar Hitlera vārdu un jāspēj šajā sasaistē atrast ko pozitīvu un to pārliecinoši pamatot.

Šī skaidrā pozīcijas formulēšana ir svarīga, jo, kamēr pozīcija netiek uz papīra formulēta, to var emocionālā līmenī dažādi pasniegt un plaši interpretēt. Tas attiecas ne tikai uz šo konkrēto gadījumu, bet uz jebkuru sadzīvisku situāciju. Tajā mirklī, kad pozīcija tiek precīzi formulēta, tā izgaismojas visā godībā. Vai nu kā stingri pamatota un nesatricināma, vai arī kā tāda, kuras pamats ir ļodzīgs un nestabils.

Var mēģināt saprast tos, kuri iet 16. marta gājienā, lai izrādītu protestu Krievijas impēriskajai politikai. Diemžēl šis nav labākais datums, lai izteiktu savu nosodījumu (vai pārākuma izjūtu) Krievijai. Var jau atsevišķiem pasākuma dalībniekiem no sirds šķist, ka šajā datumā tālajā 1944. gadā «krievam sadevām pa purnu», bet, skatoties no malas, tas tomēr ir «zaudētāju» gājiens. Kā intervijā man teica septiņus gadus Krievijas nometnēs nosēdējušais dzejnieks Knuts Skujenieks – «kā var godināt tos, kuri karu paspēlēja». Nav Latvijas valstij gods tās simbolu – Brīvības pieminekli – saistīt ar kara, turklāt mums sveša, zaudētājiem. Vakardienas «garlaicīgā» pasākuma norise liecina, ka arvien vairāk latviešu nonāk pie šīs vienkāršās atziņas, un tas priecē.