Leģenda par trim dienām
Šobrīd sabiedrībā valda tikpat kā nedalīts atbalsts idejai, ka sakarā ar jauno ģeopolitisko situāciju ir jāstiprina mūsu valsts aizsardzības potenciāls un būtiski jāpalielina tā finansējums. Saeimā nav politiskā spēka, kas to apšaubītu, un pat Saskaņa neiebilst (pirms Ukrainas notikumiem šī partija izdevumus aizsardzībai centās pretnostatīt medmāsu, pedagogu algām un pensijām). Izplatīta ir pārliecība, ka militāras agresijas gadījumā mums jānoturas trīs dienas, līdz atnākšot palīdzība no NATO sabiedrotajiem.
Diemžēl atklāts paliek jautājums, vai šis stāsts par «trim dienām» ir ar kādu praktisku segumu vai arī tā ir vien tukša leģenda, ar ko mierināt tautu. Līdz šim neviena pietiekami atbildīga amatpersona nav devusi pārliecinošu pamatojumu, ka, «rīs dienas noturoties», palīgi no NATO būs klāt un būsim glābti. Var jau atsaukties uz Lietuvas prezidenti Daļu Grībauskaiti, kura pavisam nesen, pamatojot nepieciešamību ieviest Lietuvā obligāto karadienestu, paziņoja, ka «kara gadījumā Baltijas valstīm jāspēj patstāvīgi noturēties vismaz trīs diennaktis, kamēr palīgā ieradīsies NATO sabiedrotie». Diemžēl Lietuvas prezidente ir pazīstama ar savu tik augstai amatpersonai nepiedodami vieglprātīgo izrunāšanos, tāpēc viņas teikto nopietni uztvert vairs nevar. Latvijas aizsardzības problēmām veltītajā LTV raidījumā Sastrēgumstunda aizsardzības ministram Raimondam Vējonim tika uzdots tiešs jautājums, cik ilgi mums jānoturas, līdz sagaidīsim palīdzību, taču ministrs no konkrētas atbildes izvairījās, stāstot, ka uzbrukuma gatavošana pret mūsu valsti ilgs zināmu laiku un arī šis laiks ietilpstot tajā laika posmā, kura laikā var tik iedarbināts 5. panta mehānisms.
Diemžēl ne Sastrēgumstundā, ne D. Grībauskaites uzstāšanās reizē šī «noturēšanās» un 5. panta iedarbināšanas mehānisma problemātika netika attīstīta tālāk. Jautājumi, no kurienes, cik lielā skaitā un kādā veidā atnāks šī sabiedroto palīdzība, ja patiešām Krievija realizētu uzbrukumu kādai no Baltijas valstīm, netika uzdoti. Kur atrodas tie NATO spēki, kuri trīs dienu laikā ieradīsies un stāsies pretī agresoram? Kādā veidā šie spēki te nokļūs, ja Krievijas kara flote un aviācija bloķēs militārā transporta pieejas ceļus Baltijas jūrā? Uz šiem jautājumiem atbildēt nav viegli. Īpaši, ja grib runāt kā ir, jo līdz Velsas samitam (2014. gada septembrī) tie vispār nebija darba kārtībā un tikai tagad ir izvirzījies jautājums par «ātrās reaģēšanas spēku» izveidi. Līdz pat šodienai nav īsti skaidrs, cik lieli būs šie spēki un kur tie tiks dislocēti. Jebkurā gadījumā tie netiks izveidoti agrāk kā līdz 2016. gadam. Tas nozīmē, ka vēl gadu mūsu galvenais bruņojums būs papīrs – NATO 5. pants.
Var piekrist dažādām NATO amatpersonām un mūsu pašu ministram R. Vējonim, kuri apgalvo, ka tiešu militāru draudu līmenis šobrīd Latvijai ir zems. Arī kādreizējais Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Edvīns Inkēns intervijā NRA saka – «lai okupētu Baltiju, Krievijā kādam jāsajūk prātā», bet tieši par to jau arī vislielākās bažas. Pasaulē arvien vairāk pieaug nenoteiktība par iespējamo notikumu attīstību un Krievijas prezidenta Vladimira Putina nākotnes plāniem. Kremļa kontrolētajos medijos nerimst impēriskā histērija, kas neliecina par miermīlīgiem nākotnes plāniem. Tieši otrādi, ja sabiedrībā tiek kurināts agresīvs noskaņojums, tad tas jāvērtē kā pazīme draudīgiem nodomiem.
Šajā situācijā sabiedrība ir tiesīga zināt – kas notiks, ja Krievijas tanku kolonnas, līdzīgi kā 1940. gadā Baltijā un 2008. gadā Gruzijā, iebrauc mūsu valsts teritorijā? Ko šajā situācijā atbilstoši Latvijas militārās aizsardzības plāniem darīs mūsu bruņotie spēki? Kādas ir to iespējas un, galvenais, uz kādu palīdzību varam cerēt no sabiedroto puses? Diemžēl tikko kā no ASV atvestā bruņutehnika, cik var saprast no dažādu amatpersonu teiktā, ir paredzēta vienīgi mācībām un reāla iebrukuma gadījumā paliks turpat, kur bijusi – Ādažu mācību poligonā. Līdz ar to šīs tehnikas klātbūtnei vairāk ir simboliska, nevis militāras nozīmes jēga. No Latvijas bruņoto spēku runasvīriem gribas sagaidīt reālistisku situācijas novērtējumu un tādu prasību izvirzīšanu, kuru apmierināšana ļautu sabiedrībai gūt pārliecību, ka paplašinātais finansējums patiešām uzlabos mūsu aizsardzības spējas, nevis tikai ar aizsardzības jautājumiem saistīto personu dzīves līmeni.
