LTV1 raidījumā Kas notiek Latvijā? partijas Jaunais laiks valdes priekšsēdētāja (nomināli pirmā persona partijā) Solvita Āboltiņa nāca klajā ar skaļu paziņojumu, ka premjers Valdis Dombrovskis ir [Angelas] Merkeles tipa politiķis.
Ar ko tieši Dombrovskis līdzinās Vācijas kanclerei, netika pateikts. Tas, ka Āboltiņa mētājas ar skaļām frāzēm, nav nekas neparasts, jo neargumentēti apgalvojumi, kuriem vienkārši jātic uz vārda, jau sen kļuvuši par Jaunā laika atpazīstamības zīmolu. Patiesībā Jaunais laiks arvien vairāk attālinās no politiskas partijas statusa un pārtop par reliģisku ordeni, kas būvēts uz bezierunu ticības bāzes.
Izvērtēsim Āboltiņas piesaukto Dombrovska atbilstību Merkeles tipa politiķim, vadoties tikai un vienīgi pēc šo abu politisko figūru plašākai sabiedrībai zināmas darbības. Nav noliedzams, ka Dombrovskis ir kulturāls, inteliģents un visnotaļ jauks cilvēks, tāpat kā, visticamāk, Merkele. Iespējams, ka Āboltiņa tieši šo inteliģenci un savaldību bija domājusi, pielīdzinot Dombrovski Merkelei. Taču šīs visnotaļ patīkamās cilvēka rakstura īpašības ir nepieciešamas, bet diemžēl nepietiekamas, lai varētu godam saukties par politisko līderi. Bez tā, ka esi jauks cilvēks, jābūt vēl daudzām citām īpašībām, starp kurām galvenā ir spēja vadīt un ietekmēt cilvēkus, lai tie mērķtiecīgi darbotos vienā noteiktā virzienā.
Amerikāņu žurnāls Time nupat nosaucis Merkeli par ietekmīgāko sievieti Eiropā. Latvija un Vācija ietekmes ziņā nav salīdzināmas, tāpēc būtu nekorekti no Dombrovska prasīt kaut attālu līdzību ietekmes ziņā. Taču, ja reiz salīdzinām Dombrovski ar Merkeli, tad varētu gaidīt, ka mūsu premjers ir vismaz ietekmīgākais cilvēks Latvijā. Nu kaut vai valdībā, kuru vada. Un šajā vietā Āboltiņas konstrukcija par Merkeles tipa politiķi sāk ļodzīties. Nav pārliecības, ka Dombrovskis ir ietekmīgākais cilvēks ne tikai valstī, valdībā, bet pat savā partijā.
Pērn 12. martā tika apstiprināta Dombrovska valdība. Pēc pusotra mēneša, 24. aprīlī, Valsts prezidents Valdis Zatlers sasauc ārkārtas valdības sēdi, kuru pats vada. Darba kārtībā strukturālo reformu īstenošana izglītības un veselības aizsardzības nozarēs. Pēc nepilna pusgada, 15. septembrī, Zatlers atkal sasauc valdības ārkārtas sēdi. Darba kārtībā reformu īstenošanas gaita veselības un izglītības sistēmās, kā arī kopumā valsts pārvaldē. Tas, ka Valsts prezidentam regulāri jāsasauc valdības sēdes, kuras pašam jāvada un kurās jāaplūko vieni un tie paši jautājumi, kuru risināšana acīmredzot nekust ne no vietas, diez vai liecina par valdības vadītāja augsto profesionālismu.
Jā, bet nedrīkst aizmirst, starp kādiem briesmoņiem Dombrovskim jāstrādā, iebilst jaunlaicēnu ordeņa biedri. Līderisma akadēmijā manipulācijas iemaņas apguvušais Zalāns, blondā bestija Rozentāle, viltīgais intrigants Segliņš un citi monstri to vien tik dara kā met sprunguļus Dombrovska riteņos. Turklāt aiz visiem šiem ļaundariem draudīgi vīd mefistofeliskais Mākoņtēva tēls. Vai tad ar šādiem tipiem var atrast kopīgu valodu, kā mantru atkārto jaunlaicēni.
Ja reiz Dombrovskis tiek pielīdzināts Merkeles tipa politiķim, tad vietā atgādināt, ka arī Merkelei vadīt koalīciju nav viegli un domstarpības starp viņas vadītajiem kristīgajiem demokrātiem un koalīcijā ietilpstošajiem brīvajiem demokrātiem arvien pieaug, dažbrīd jau pāraugot atklātā konfrontācijā. Taču grūti iedomāties, ka Vācijas prezidents Horsts Kēlers, kura konstitucionālās pilnvaras ir ļoti līdzīgas Latvijas prezidenta pilnvarām, sasauktu ārkārtas valdības sēdi, lai sapurinātu valdību kopīgam darbam. Merkelei tādā brīdī par šādu mazspēju no kauna būtu zemē jāielien un uz visiem laikiem jāpazūd no politiskās skatuves. Latvijas politiski kroplīgajā vidē šāda politiķa vārgulības izpausme ne tikai netiek nopelta, bet gan likta par priekšzīmi.
Jaunais laiks sevi par varītēm cenšas pozicionēt kā rietumniecisku politisko spēku. Arī šis apgalvojums neiztur kritiku. Rietumu politiskajā kultūrā ir ļoti caurredzams ietekmes sadalījums. Premjers ir partijas līderis un ietekmīgākais cilvēks. Jaunajā laikā nav saprotams, kurš ir galvenais – premjers, finanšu ministrs, partijas valdes priekšsēdētāja vai kāds plašākai sabiedrībai nezināms aizkulišu darbonis. Šāda neskaidrība drīzāk raksturīga Austrumu tipa politiskajām struktūrām. Piemēram, Ķīnas reformu tēvs Dens Sjaopins, savulaik būdams ietekmīgākais cilvēks pēc iedzīvotāju skaita lielākajā pasaules valstī, formāli neieņēma nevienu valsts amatu. Arī Krievijā nevar lāgā saprast, kurš ir galvenais – prezidents vai premjers. Grūti iedomāties, ka, runājot par Vāciju un turienes ietekmīgāko partiju – KDS, kāds varētu šaubīties, kurš ir šīs partijas, valdības vai valsts patiesais līderis.
Savukārt Dombrovska vieta paša partijā ir pagalam neskaidra. Jādomā, pati Merkele līdz sirds dziļumiem apvainotos, ja viņa tiktu pielīdzināta politiķim, kurš savā partijā ir kāzu ģenerāļa lomā.