Uzticēties sev pašiem
Jebkuru diskusiju par to – ir vai nav Latvijai nepieciešams visas tautas vēlēts prezidents – vajadzētu sākt, vispirms noskaidrojot, vai attiecīgā viedokļa paudējs uzticas pats savai tautai.
Pēc šīs atbildes (pat, ja tā ir izvairīga, pietiek ar intonatīvo nokrāsu) visi pārējie argumenti jau liksies daudz mazāk nozīmīgi, jo vienīgais īstais (pārējie tiek piekabināti izskatam) arguments pret tautas vēlētu prezidentu ir bailes, ka tauta ievēlēs ne to, ko attiecīgā viedokļa paudējs gribētu redzēt Rīgas pilī. Tā kā politiķis, kurš neuzticas savai tautai, neizskatās labi, tad tiek meklēti dažādi pieņemamāki (bet patiesībā maznozīmīgi) argumenti, lai pamatotu, kāpēc tautai nedrīkst dot tiesības vēlēt savu prezidentu, bet Saeimai, kurai ir rekordzems uzticības līmenis, drīkst.
Jāuzsver, ka runa ir par vēlēšanu tiesībām, nevis par būtisku prezidenta pilnvaru paplašināšanu, kas būtu jau pavisam cits stāsts. Līdz ar to arī visas runas par «autoritārisma» atdzimšanu, ilgām pēc «jauna Ulmaņa» un tamlīdzīgi ir kārtējās jau pieminēto baiļu izpausmes. Neviens jau to skaļi un publiski nesaka, bet galvenais arguments zemtekstā skan – tauta mums tumša un neizglītota, ievēlēs vēl kādu «nepareizo». Tad nu, lai tautu turētu tālāk no grēka un neļautu tai sadarīt muļķības, gudri vīri un sievas ar svarīgiem ģīmjiem cenšas pierādīt, ka tautas vēlēts prezidents nav domāts mums. Ja nav simtprocentīgas garantijas, ka tauta ievēlē mūsējo, tad labāk vispār nevajag tādas vēlēšanas, un tiek piesaukta virkne neveiksmīgu piemēru, sākot no Lietuvas prezidenta Rolanda Paksa un beidzot ar pašreizējo Čehijas valsts vadītāju Milošu Zēmanu.
Nav runa par to, ka tautas vēlēts prezidents atrisinās mūsu valsts politiskās sistēmas trūkumus un valsts būvniecībā pieļautās kļūdas. Tā nav nekāda panaceja. Mērķim jābūt citam. Jautājums par tiesībām tautai pašai tiešās vēlēšanās vēlēt Valsts prezidentu nav tik daudz jautājums par politiskās sistēmas kārtību, cik par uzticēšanos savai tautai. Par uzticēšanos sev pašiem, jo, ja jau tautai vēlēt prezidentu nedrīkst uzticēt, tad varbūt arī valsti šādai tautai nedrīkst uzticēt?
Latvijā ir milzu plaisa starp varu un tautu. Mūsu valstī liela daļa cilvēku pret varu attiecas kā pret kaut ko ar mums nesaistītu. Apmēram tāpat kā pret laika apstākļiem, kuri ir paši par sevi un nekādi nav saistīti ar mūsu vēlmēm. Dodot tautai iespēju pašai vēlēt prezidentu, šī plaisa vismaz par kādu nieku tiktu mazināta. Tas būtu signāls tam, ka vara kaut cenšas tuvināties tautai un būt ar to vienota. Tādā veidā tauta tuvinātos arī ar saviem valsts simboliem, kuri mums tāpat ir salīdzinoši vāji (atcerēsimies laiku pa laikam uzvirmojošās diskusijas par valsts himnas nomaiņas nepieciešamību).
Pārliecība par savas valsts nepieciešamību un patiess patriotisms nav nemaz tik pašsaprotamas lietas, kā var likties Dziesmu svētku vai Pasaules hokeja čempionāta laikā. Ja cilvēkiem ir vāja sasaiste ar valsti, kurā viņi dzīvo, ja viņiem nav sajūtas, ka viņi spēj kaut ko ietekmēt, tad arī valstiskais patriotisms ir zemā līmenī, par ko netieši liecina bēdīgi slavenie joki par kara pieteikšanu Zviedrijai un ātru padošanos. Šie «joki» pēc būtības norāda, ka daļai sabiedrības valsts ir tikai līdzeklis kaut kādu materiālo labumu iegūšanai un, ja Zviedrija var dot ko vairāk, tad kāpēc turēties pie Latvijas krāsām? Līdzīgi sprieda arī daži Ukrainā – Krievijā ir lielākas pensijas, tad lai nāk ātri un mūs pievieno.
Varam sevi mierināt, ka Latvijā ir cita situācija, bet mērķtiecīga tautas politiskās aktivitātes ierobežošana (referendumi, kas agrāk laiku pa laikam notika, nu jau ir vēsture un to sarīkošana pataisīta par tikpat kā neiespējamu) liecina par Latvijas kāpšanos atpakaļ. Faktiski tiek iets tas pats ceļš, pa kuru jau pilnā gaitā soļo Putins. Tas, ka tur pie varas ir diktators, bet pie mums tautai ierobežo tiesības, jo «jums vēl, bērniņi, jāpaaugas», lietas būtību nemaina. Neuzticēšanās savai tautai un tās veselā saprāta nenovērtēšana parasti dārgi maksā. Gan tiem gudriniekiem, kuri zina labāk, kā tautai jādomā, gan arī pašai tautai. Tāpēc vienīgais pareizais ceļš ir – uzticēties.
Ielauzums: Jautājums par tiesībām tautai pašai vēlēt Valsts prezidentu nav tik daudz jautājums par politiskās sistēmas kārtību, cik par uzticēšanos savai tautai.