Viņķele nekvalificējas
Partijas Vienotība vadība nav akceptējusi Ilzi Viņķeli Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārās sekretāres amatam. Šī it kā maznozīmīgā iekšpartijiskā ziņa liecina par kārtējo pretrunu saasināšanos starp mūsu politiskā teātra trupas dažādiem grupējumiem.
Arvien skaidrāk iezīmējas dziļa plaisa starp Vienotības nacionāli konservatīvo un liberāli kosmopolītisko spārnu. Starp vecajiem Jaunā laika bukiem (un to jaunajiem protežē), kuri grupējas ap Solvitu Āboltiņu, un pienācējiem no malas, kuriem apnikusi veco aizsēdēšanās un noteikumu diktēšana partijas vadībā.
Sestdien gaidāms Vienotības kongress, kurā tiks pārvēlēta partijas vadība, un jau tagad dažādi spārni cenšas pozicionēties pirms gaidāmās cīņas. Viena no jaunuļu grupas barvedēm Lolita Čigāne sociālajā tīklā twitter pirmdienas pēcpusdienā ierakstīja: «Nesaprotu! Kāpēc mani acīm redzami piemēroti kolēģi atkārtoti nekvalificējas amatiem, kur viņu pienesums būtu tik valstij svarīgs! Kas tas ir?!» Nekas sevišķs. Kārtējais uzmetiens. Runājot Vienotības deputāta Ainara Latkovska vārdiem: «Kā jau pie viņiem tas pieņemts.» Tiesa, to savulaik deputāts mēdza teikt par citiem.
Kas attiecas uz Viņķeles «nekvalificēšanos amatiem», tad iemesls šai nepiemērotībai ir gan politisks, gan arī psiholoģisks. Politiski Viņķele sevi ir pozicionējusi kā dedzīgu genderisma (dzimumu relativitātes) ideoloģijas atbalstītāju, bet šī ideoloģija Latvijā nav diez cik populāra pat Vienotībā. Kā tviterī norādīja Vienotības valdes locekle, Kandavas novada deputāte Inga Priede: «Viņķelei .. tikai homoseksuāļu likums prātā, par kuru laukos visi šokā.» Tālākā vakara gaitā gan pati Priede aizrakstījās tiktāl (piesauca vāciešu izšaušanas), ka viņai draud izslēgšana no partijas, taču tas lietas būtību nemaina. Politiski Viņķele pārstāv šauru sektantisku grupējumu, kuram nav reāla atbalsta tautā (ārpus Vienotības vēlētājiem).
Taču Viņķeles galvenā problēma ir ne tik daudz viņas īpašais politiskais redzējums, cik tas, ka viņai trūkst tās vienas rakstura īpašības, kura obligāti nepieciešama, lai ieņemtu augstus politiskus amatus. Viņa ir enerģiska, viņai ir sava pārliecība, sava izpratne par vēlamo lietu kārtību un patiesa vēlme šo savu kārtību ieviest. Taču nav paša galvenā. Spējas savu stratēģisko mērķu sasniegšanas vārdā sadarboties ar daudziem atšķirīgiem cilvēkiem un pārliecināt viņus par nepieciešamību viņu atbalstīt.
Viņķele ir gatava mesties uz ambrazūru, bet aizmirst nodrošināt aizmuguri. Politikā viens nav karotājs. Viņķeles idejiskais dvīņubrālis Roberts Ķīlis savulaik ienāca Izglītības ministrijā gatavs to apvērst ar kājām gaisā, taču neatkarīgi no savu ideju pamatotības neko vairāk kā putekļus sacelt nespēja. Jo neprata atrast domubiedrus. Politikā nav svarīgi, kurš skaļāk kliedz. Svarīgi, kurš panāk rezultātu.
Ikviens no mums būs sastapies ar kādu, kurš (-a) kaut ko pārāk atklāti pasaka un, redzot apkārtējo samulsušo reakciju, taisnojas – vai tad es ko nepareizu pateicu? Vai tad tā nav? Varbūt arī ir, bet katram pašam jāsaprot, kad ko teikt un kad paturēt mēli aiz zobiem. Vai no Viņķeles politiskās biogrāfijas var izdzēst viņas izteikumu, ka lielākā mūsdienu pensionāru daļa vispār pensijas nav nopelnījuši, jo strādājuši it kā svešas valsts labā? Viņķele tagad var teikt, ko grib, savu politisko nevainību viņa ir zaudējusi un uz visiem laikiem ierindota tajā politiķu kategorijā, kuri neprot turēt muti. Bet neprasme turēt muti un runāt to, kas mēles galā, ir politiķim viskaitīgākā īpašība, par ko jau pārliecinājusies arī minētā Priede.
Pietiek Saeimā paklausīties Viņķeles kašķīgi neiecietīgās runas, lai kļūtu skaidrs, ka viņa ir orientēta nevis uz rezultātu, bet gan uz savas patiesības demonstrāciju jebkurā iespējamā situācijā. Ir tādi «patiesības mīlētāji», kuri ar pāļu dzinēja neatlaidību visur tik muld savu. Viņķele, tāpat kā viņas tēvs Juris Vidiņš, ir no šīs kategorijas. Viņai grūti padodas panākt savu, sadarbojoties ar citiem, tāpēc viņa cenšas savu dabūt ar spēku. Bet ar pliku spēku politikā var savilkt vienīgi cilpu sev ap kaklu un izspert ķeblīti no kājapakšas. To derētu atcerēties gan pašai Viņķelei, gan tiem, kuri nopietni domā par savu politisko nākotni.
Ielauzums: Politiski Viņķele sevi ir pozicionējusi kā dedzīgu genderisma (dzimumu relativitātes) ideoloģijas atbalstītāju, bet šī ideoloģija Latvijā nav diez cik populāra pat Vienotībā