Vecmāmiņai jāsasparojas
Pāvesta Franciska I uzruna Eiroparlamentā tika gaidīta ar īpašu interesi, jo ne katru dienu Katoļu baznīcas galva uzstājas uz apvienotās Eiropas galvenās politiskās skatuves. Iepriekšējā reize bija vairāk nekā pirms ceturtdaļgadsimta, kad 1988. gadā Eiroparlamentu uzrunāja pāvests Jānis Pāvils II. Starp šīm divām uzstāšanās reizēm pagājis vēsturiski ļoti piesātināts laiks, kurā būtiski mainījusies gan pasaule, gan pati Eiropa.
Tāpēc jo interesantāk ir abas šīs runas salīdzināt un ar tām mēģināt saprast, kas notiek kontinenta ideoloģiskajā virzībā. Kopš 1988. gada ir sabrucis dzelzs priekškars un notikusi Eiropas apvienošanās. Teorētiski Eiropa ir stipra kā vēl nekad agrāk. Taču abu pāvestu salīdzinošā retorika un runu tonalitāte liecina par ko citu. Pāvests Jānis Pāvils II Eiropu nosauca par civilizācijas bāku, kas rāda pasaulei priekšzīmi un ceļu, pa kuru virzīties, bet pāvests Francisks izteicās daudz kritiskāk. Viņš atzīmēja, ka daudziem pasaulē Eiropa atgādina nogurušu, novecojušu vecmāmuļu, kura zaudējusi auglību un dzīves sparu. «Dižās idejas, kuras agrāk iedvesmoja Eiropu .. zaudējušas pievilcību, un tās nomainījušas birokrātiskas procedūras,» norādīja pāvests.
Ne mazāk svarīga par pašiem pāvesta vārdiem bija pasaules sabiedrības reakcija. Šī sabiedrība ir visai sekulāra un kādas baznīcas galvas teikto uztver pietiekami kritiski. Līdz ar to varētu gaidīt asu sašutumu par pāvesta nievīgo attieksmi pret mūsu civilizācijas šūpuli. Taču tā nebija. Pat ateistiski noskaņotā publika nekādu noraidījumu pāvesta tēzēm neizteica. Tas nozīmē, ka arī sabiedrība kopumā domā līdzīgi – Eiropa ir sagurusi, birokratizējusies, bez idejām.
Pāvests arī iezīmēja Eiropas saguruma cēloņus. Viņš to saistīja ar kristietības pozīciju novājināšanos un nodošanos naudas elkdievībai. Eiropa pārdzīvo izteiktu ideoloģisko krīzi, un var pat teikt – apjukumu, jo kristīgo vērtību noliegums ilgstoši skaitījās modē. Tika uzskatīts, ka visi cilvēki pasauli redz aptuveni vienādi un tika noliegta pasaules redzējuma dažādība. Ir viegli noliegt kristīgo vērtību ietekmi uz sabiedrību, ja visapkārt cilvēki, kuri auguši tādās pašās kristīgās pasaules tradīcijās. Tikai, saskaroties ar pavisam citu pasaules redzējumu, saproti sava redzējuma kristīgo pamatu.
Piemēram, hinduistu sabiedrībā atkritumu savācēji nekurn par savu stāvokli, jo uzskata, ka ir karmiski sodīti, savukārt augstmaņi ir svēti pārliecināti, ka viņiem kopš dzimšanas pienākas viss labākais. Pat sadzīves sīkumi šādā sabiedrībā izpaužas pavisam atšķirīgi no mums ierastās kārtības. Rietumeiropā iebraucēji ar citu ādas krāsu un citām sadzīves ieražām, bet kristieši samērā sekmīgi integrējas, taču citas reliģiskās piederības cilvēkus integrēt ir daudz grūtāk. Gadsimtu gaitā katra reliģiskā sistēma ir izveidojusi sabiedrības domāšanas modeli, kurš vienkārši nav savietojams ar citu, gluži kā datortehnoloģijās dažādas operētājsistēmas.
Pēc ASV politologa Semjuela Hantingtona iedalījuma, mēs piederam pie Rietumu kristīgās civilizācijas, un noliegt šo kristīgo bāzes vērtību ietekmi uz mūsu ikdienas dzīvi ir nenopietni. To var atļauties jauni cilvēki, kuriem šķiet, ka pasaule ir sākusies ar viņiem un pirms tam nekas nav noticis. Mēs visi dzīvojam ar gadu simtiem senu pieredzes uzkrājumu. Šī pieredze mums ir ne tikai jāsaprot, bet arī jāciena. Pat, ja neesam ļoti ticīgi cilvēki un uz baznīcu neejam. Jāsaprot, ka tās ir mūsu saknes un, tās noliedzot, mums kā civilizācijai nav nākotnes. Daba necieš tukšumu, un, ļaujot saknēm izkalst un ideoloģisko bāzi atmetot kā nederīgu, mēs paši izveidojam idejisko tukšumu, kuru ātri (vēsturiskā izpratnē) aizpilda citas ideoloģijas. Kādas, katrs pats var nojaust, ņemot vērā to, ka vispopulārākais jaundzimušo bērnu vārds Anglijā un Francijā ir Muhameds. Tieši to aizplīvurotā veidā mums gribēja pateikt pāvests.
Arī Latvijā mēs dzīvojam divu civilizāciju sadursmes vietā, kur saskaras Rietumu kristīgā civilizācija ar Austrumu kristīgo civilizāciju ar tās īpatno pasaules redzējumu. Tie latvieši, kuri agresīvi noliedz kristietību, objektīvi lej ūdeni uz Austrumu kristīgās civilizācijas dzirnavām. Vai mums to vajag? Noteikti ne.