Zemu mērķējat, kungi!

Tie, kuri piedzīvojuši Atmodas laikus, droši vien atceras arī jaukos sapņus par drīzo Latvijas ekonomisko izaugsmi un atgriešanos tajā ekonomiskās attīstības līmenī, kāds mums pienāktos, ja ne Ribentropa – Molotova pakts un sekojošā okupācija.

Tolaik cirkulēja dažādas aplēses, cik gados sasniegsim Zviedrijas un Dānijas līmeni. Tā brīža ekonomikas virzītāji – Kehris, Godmanis, Repše, Osis un citi Džordžtaunas universitātē neoliberālās «gudrības» īsos kursos sagrābstījušie «eksperti» – kā ticamāko termiņu minēja astoņus gadus.

Nu jau pagājuši trīs reiz astoņi gadi, un, par spīti Rumānijas, Bulgārijas un Horvātijas uzņemšanai ES, Latvijas līmenis nepārsniedz 65% no ES vidējā līmeņa. Par Zviedrijas vai Dānijas līmeņa sasniegšanu vairs pat nerunā. Šobrīd apspriests 2015. gada valsts budžets, un tā apspriešanas gaitā valsts attīstības jautājumi nav dienaskārtībā. Tiek debatēts par dažu miljonu pārdali vienai vai otrai nozarei, uzkrītoši izvairoties nosaukt budžeta kopējo summu. Tas ir saprotami, jo Latvijas ekonomika uzrāda izteiktas bremzēšanās pazīmes. Šogad plānotais 3,7% IKP pieaugums noteikti netiks sasniegts un, labākajā gadījumā, būs nedaudz virs 2% (trešajā ceturksnī bija 2,1% pieaugums). Lai gan nākamā gada budžets veidots, izejot no 2,8% IKP pieauguma prognozes, nav īsti saprotams, uz kā rēķina šo pieaugumu panāks, jo nekādi pasākumi ekonomikas stimulācijai netiek nedz plānoti, nedz apspriesti.

Pat, ja mainītos ekonomikas tendence no bremzējošas uz paātrinošu un ekonomika augtu par šiem 2,8%, tas būtu nožēlojami maz. Tāds pieaugums būtu mazāks nekā Zviedrijai ar visu tās bagātību, un tas nozīmētu, ka plaisa starp ES attīstītākajām valstīm un Latviju nesamazinās. Ja valdības politika nav vērsta uz strauju valsts attīstību, tad nav arī pamata runām par kaut kādiem augstiem mērķiem. Piemēram, sasniegt ES vidējo līmeni pārskatāmā nākotnē vai panākt vismaz 5% ekonomikas ikgadējo izaugsmi. Nospraust šādu, patiesībā, pavisam pieticīgu, mērķi mēs taču varētu? Un to arī sasniegt. Taču, izrādās, arī tas ir par augstu mērķēts. Ar mūsu zemo bāzes līmeni 2,8% pieaugums nozīmē pavisam sīku mērķīti – lai tikai mēs noturētos tur, kur esam. Latviešu politiķi ir pilnībā aizmirsuši par augstiem mērķiem. Šo mērķu pieticīgumam ir zināms pamatojums.

Latviešu politiķi nav atlidojuši no Marsa. Viņi ir kauls no latviešu tautas kaula, bet latviešu tautas mentalitāti precīzi izsaka mūsu sakāmvārdi un parunas. «Labāk zīle rokā, nekā mednis kokā» ir nācijas uzstādījums jebkurā dzīves situācijā. Tajā skaitā, veidojot valsts budžetu un izstrādājot valsts attīstības plānus. Ir jau arī kāds cits, mūslaiku, sakāmvārds – kas neriskē, tas nedzer šampanieti (nedzīvo Jūrmalā un tamlīdzīgi), taču šī paruna neizklausās latviska un tajā jaušams kāds svešāds aizguvuma smārds. Latvietis ir pieticīgs un ar šo pieticību lepojas.

Tāpēc par nākamgad ieplānotajiem ekonomikas pieauguma 2,8% mūs aicina priecāties, un daļa sabiedrības to arī dara. Pasaulē ir valstis, kur pieaugums esot vēl zemāks un pat negatīvs, tāpēc slavēsim valdību un valdošo partiju (satelītpartijas kā allaž tikai traucē, tāpēc tās nav par ko slavēt) par sasniegto valsts ceļā uz gaišo, saulaino nākotni. Tie, kuri iebilst, ka šāds pieauguma temps ir nepietiekams, ja gribam nodrošināt Latvijas valsts ilgtspējīgu attīstību, tiek nodēvēti par populistiem. Labi ir tā, kā ir. Pieticīgs, bet pieaugums. Tas nekas, ka ar tādu pieaugumu nekad nesasniegsim solīto ES vidējo līmeni, toties šis pieaugums ir reāls un sasniedzams. Turklāt sasniedzams, ekonomikas attīstības labā tikpat kā neko nedarot. Kā to bija pieradis Dombrovskis un tagad arī Straujuma.

Savulaik budžetiem tika doti apzīmējuma vārdi. Attīstības budžets, taupības budžets, modernizācijas budžets utt. 2015. gada budžets varētu nest pieticības budžeta vārdu, un tas pilnībā iekļautos uzstādījumā – priecājamies par zīli rokā un beidzam sapņot par kaut ko lielāku. Sīki, bet viegli sasniedzami mērķi valdošajiem ir daudz tuvāki nekā augsti mērķi, kuru sasniegšanai jāpieliek pūles un jāpārvar daudz šķēršļu. Atrast prieku pieticībā arī ir sava veida māka. Jautājums vienīgi, vai tā ir prasme, ar kuru lepoties?