Kad spiegu filmās pretinieka midzenī iesūtītais izlūks nemitīgi nonāk aizdomīgās situācijās, bet vienmēr izlokās ar dažādiem, gluži neticamiem aizbildinājumiem, tad skatītājus var pārņemt pamatota skepse – vai tad viņi (pretinieki) patiešām neredz, ar ko ir darīšana?
Aizdomu ēna ir tik blīva, ka šim cilvēkam nedrīkstētu uzticēt pat avīzi atnest no pastkastītes, bet filmā viņam tiek dota pielaide pašiem slepenākajiem dokumentiem.
Līdzīgas sajūtas pārņem, vērojot Vienotības Saeimas frakcijas ilggadējā priekšsēdētāja Dzintara Zaķa balsu pirkšanas skandālu. Skaidrs, ka Zaķis nav nekāds kaitnieku iesūtīts aģents, kura uzdevums būtu graut partijas reputāciju no iekšienes. Tomēr rodas neizpratne – kā gan cilvēks, kurš dažādās šaubīgās situācijās iekuļas regulāri, tik ilgi saglabā augstu rangu partijā? Vai tiešām pārējie partijas biedri neredz, kas viņš par fruktu?
Zaķa gadījums jāskata kontekstā ar Vienotības vietu Latvijas sabiedrībā. Režisors Alvis Hermanis LTV raidījumā 1:1 uz jautājumu. vai bija viegli izdarīt izvēli vēlēšanās, ne mirkli nevilcinoties, atbildēja: «Protams.» Liekot saprast, ka nekādas izvēles nemaz nebija. Lai arī katrs var minēt, par kuru politisko spēku viņš atdeva savu balsi, atļaušos izvirzīt hipotēzi, ka tā bija Vienotība. Šo versiju pamatoju ar politisko vidi, kādā dzīvo Latvijas sabiedrība. Tajā nekad nav darbojies tradicionālais politiskā spektra dalījums. Vienmēr ir bijuši latvieši un krievi, kur latvieši savukārt dalās gaišajos un ne tik gaišajos. Šāds primitīvs dalījums gan ir grūti savietojams ar patiesi demokrātisku valsts uzbūvi, bet tādā nu dzīvojam.
«Gaismas spēki» ir latvisks apzīmējums attiecīgā brīža pamatplūsmas politiskajam virzienam. Tam virzienam, kurš nodrošina vislielāko varbūtību būt kopā ar uzvarētājiem (tas visos laikos nodrošina labāku vietu pie siles). Kādreiz visdrošāk bija likmi likt uz komunistisko partiju ar visām tās metamorfozēm. Vēlāk par gaismas spēkiem kļuva Tautas fronte, Latvijas ceļš, Tautas partija, tad Jaunais laiks un tagad Vienotība. Skaitās, ka ilgāk nekā trīs vēlēšanu ciklus nevienam neizdodas noturēt šo gaismas nesēju lāpu un tad tas pārtop jaunā veidojumā ar jaunu nosaukumu.
Neatceros, kurš (a) tieši no Vienotības līderiem (ēm) vēlēšanu naktī izteicās, ka ar šo rezultātu Vienotība esot pārvarējusi tradicionālo trīs vēlēšanu ciklu un sevi pierādījusi kā ilgtermiņa gaismas nesēju. Te gan jāprecizē, ka iepriekšējais cikls sakarā ar ārkārtas vēlēšanām bija saspiests un tāpēc nekas vēl nav pārvarēts. Tieši otrādi, šīs vēlēšanas var izrādīties Vienotībai izšķirošas. Vai ir pamats biedriem iekš siles uztraukties? Gan jā, gan nē. Kā uz to skatās un ko grib redzēt.
No vienas puses, Zaķa skandāls un šaubīgā Citadeles bankas pārdošana met ēnu uz Vienotību. «Gaismas spēku» būtisks elements ir to apriorā nemaldība. Tiklīdz to «svētums» tiek apšaubīts, tā pazūd burvju spēks un vakardienas «gaismas spēki» pārvēršas par ikdienišķu politisku pašlabuma meklētāju pulciņu. To esam ne reizi vien jau pieredzējuši. No otras puses, Hermaņa nevilcinoties sniegtā atbilde nozīmē – alternatīvas Vienotībai nav pat tuvumā. Tas liek domāt, ka pagaidām nekas Vienotībai netraucē rullēt tālāk kā līdz šim, jo sabiedrība to akceptē. Līdzīgi kā Krievijā, kur Putinu gluži vai dievina, par spīti kliedzošam korupcijas līmenim valstī.
Taču šādu stāvokli ilgstoši var noturēt, vienīgi monopolizējot masu medijus. Lai arī Latvijā pamatplūsmas mediji joprojām pret Vienotību izturas ar uzsvērtu pietāti, pie mums tomēr vēl saglabājusies zināma vārda brīvība. Zaķa balsu pirkšana ir ikvienam viegli saprotams politiskās bezkaunības akts, vienalga, kā to censtos piesegt vai attaisnot. Zaķis un «gaismas spēki» ir kļuvuši absolūti nesavietojami jēdzieni. Tas nozīmē, ka Vienotībai steidzami jārīkojas. Tomēr Latvijas politiskie spēki, neatkarīgi no to gaišuma vai tumšuma, ir ļoti kūtri uz rīcību. Tad nu gaidīsim, kad kārtējais burvju šķidrauts kritīs un pavērs ceļu jauniem lāpnešiem. Jebkurā gadījumā tas būs labāk nekā zaķu ēras turpināšanās.