Iespēju griesti

Akadēmiķis Jānis Stradiņš neapšaubāmi ir viens no latviešu tautas gaišākajiem prātiem, kurā tauta ieklausās. Lūk, kā viņš vērtē nupat notikušās vēlēšanas: «Stabilitāte – tātad krasu maiņu nebūs, un tas šī brīža ģeopolitiskajā situācijā ir pat pozitīvi. Tomēr nekādu pārlieku optimismu tas nevieš, jo faktiski nobalsots par mazāko ļaunumu, nevis labumu. Iespējams, ka ne uz ko citu Latvija nemaz nav spējīga.»

Ieklausīsimies šajos vārdos – iespējams, ne uz ko citu Latvija nemaz nav spējīga. Patiesībā tas ir trauksmi vēstošs vērtējums, taču Latvijā tāds nepārsteidz, jo kopējā tonalitāte visām politiskajām diskusijām ir līdzīga. Labi, kā ir, jo varēja būt sliktāk, atkārto komponists Pēteris Vasks Dombura studijā un Māra Zālīte dažādos medijos. Viņi nav vienīgie, kuri par to pauž gandarījumu. Vai tiešām nobalsot par «mazāko ļaunumu» ir mūsu iespēju griesti un ar šo pieticīgo mazumiņu esam gatavi samierināties?

Ir tikai viens veids, kā mainīt dzīvi. Sākt darīt lietas citādi, jo, darot visu tāpat kā iepriekš, ir muļķīgi gaidīt citu rezultātu. Nupat notikušās vēlēšanas pierādīja, ka esošās politiskās sistēmas ietvaros iegūstam tādu Saeimu, kuras veidoto koalīciju darbi un nedarbi pamatvilcienos ne ar ko neatšķirsies no tiem, kādi bijuši pēdējos divdesmit gadus. Atšķirsies ārējā faktūra, bet ne būtība. Daudzus tas apmierina, jo kaut kāda evolūcija tomēr ir notikusi. Diemžēl nav sasniegts kvalitatīvs lēciens latviešu tautas pašapziņā un spējā kaut ko parādīt sev un pasaulei. Drīzāk ir noticis pretējais process, ja pat akadēmiķim J. Stradiņam jāizsaka bažas, ka ne uz ko lielāku kā izvēlēties «mazāko ļaunumu» neesam spējīgi.

Politologs Jānis Ikstens intervijā laikrakstam Diena slavē esošo vēlēšanu sistēmu, jo tā dodot «plašas iespējas vēlētājiem paust savu attieksmi pret konkrētiem kandidātiem un izšķiroši ietekmēt Saeimas sastāvu». Patiesi, Saeimas sastāvu personāliju līmenī vēlēšanas spēj ietekmēt, bet ne sistēmu kopumā. Var jau izgaršot Āboltiņas izgāšanos un Zaķa brīnumaino izglābšanos, taču šie gadījumi lietas būtību nemaina. Tās ir tikai interesantas epizodes diezgan traģiskā izrādē.

Var jau būt, ka tie politiķi, kuri mums Saeimā nosaka valsts virzību, ir labākais, kas mums ir, bet grūti noticēt šādam spējīgu cilvēku trūkumam valstī. Drīzāk esošā politiskā sistēma neļauj šos cilvēkus atlasīt no nederīgo izdedžu kaudzes. To jau sen ir sapratis Valsts prezidents Andris Bērziņš un ne reizi vien ierosinājis diskusiju par politiskās sistēmas izmaiņām. Taču pārējie politiķi viņu lāgā negrib dzirdēt. Ne jau viņu un sistēmas interesēs ir kaut ko mainīt. Tāpēc prezidents ir kā saucējs tuksnesī un sistēmas advokāti katrā izdevīgā gadījumā cenšas dot mājienus, ka viņš ir savā amatā nevēlams.

Kā saka ķīnieši – jebkurš ceļš sākas ar pirmo soli. Pirmais solis Latvijas politiskās sistēmas uzlabošanā varētu būt tautas vēlēts prezidents. Lai gan tautā šī ideja ir populāra, tai ir liela pretestība. Īpaši no mūsu politiski aktīvās inteliģences pārstāvju puses. Iemesls šai politinteliģences nepatikai pret jebkurām sistēmas izmaiņām ir dziļi apziņā mītošas bailes no savas tautas, kas daudziem «inteliģentiem» šķiet pārāk dumja, lai tai ļautu pašai lemt savu likteni. Tad nu tās vietā šo likteni lemj dažādi «viedokļu līderi», kuri pēc būtības dzied vienu dziesmu. To, kura daudz neatšķiras no dzimtbūšanas laiku vācu mācītāju sprediķiem – vajag tik sūri strādāt, samierināties ar savu vietu zem saules un neturēt ļaunu prātu uz kungiem. Ja nekurnēsi, tad viss būs labi. Īpaši jau tajā saulē.

Ieklausīties šajās dziesmās un neko nemainīt mēs varētu tikai vienā gadījumā. Ja tautas lielākā daļa būtu apmierināta ar esošo lietu kārtību. Ja tas tā nav, tad jebkurā gadījumā ir jāveic sistēmiskas izmaiņas. Jāsacer nevis deklaratīvas Satversmes preambulas, bet gan jārīkojas praktiski. Visas tautas vēlēts prezidents ir pirmais solis garajā sistēmas korekcijas ceļā. Tas vienkārši ir jādara, ja patiesi gribam pacelt savas tautas iespēju griestus.