Uzreiz pēc vēlēšanu aptauju exit poll rezultātu paziņošanas valdošās koalīcijas pārstāvji visi kā viens uzsvēra, ka vēlētāji esot ļoti augstu novērtējuši viņu veikumu un izdarītos [labos] darbus.
Ja mēs vēlēšanu rezultātus aplūkojam tīri mehāniski, tad tā arī ir un var viegli nonākt pie secinājuma, ka vēlētāji atbalstījuši līdzšinējo valsts attīstības kursu. Vai tiešām vēlētāji grib, lai viss paliek pa vecam? Šeit svarīgs ir kopējais konteksts, un to visprecīzāk raksturo partijas Vienotība priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas vēlēšanu rezultāts.
Solvita Āboltiņa nav tikai Saeimas priekšsēdētāja un valdošās (līdz šim izteikti dominējošās) partijas līdere. Viņa iemieso esošo (nu jau aizejošo) politisko laikmetu, kurā augstu stāvoši politiķi varēja traukties pa šoseju ar 150 km/h un satiksmes drošības policisti uz šīm «kungu» (kundžu) trakulībām padevīgi noraudzījās ar dzimtcilvēku paklausību – noņemot cepuri un dziļi paklanoties.
Āboltiņas piemēram jākalpo kā rūgtai mācībai – tā politiķi turpmāk uzvesties vairs nedrīkst. Augstprātībai nav vietas civilizētā sabiedrībā. Vienlaikus ar Āboltiņas noiešanu no politiskās skatuves priekšplāna būtiski mainās viss lomu sadalījums. Ja līdz šim Vienotība nepārprotami tēloja galveno lomu un pārējiem atvēlēja tikai mazas epizodiskas lomiņas tikpat kā bez teksta, tad tagad tās dominēšanai ir pienācis gals.
Tiesa, šai dominēšanai gals būs vienīgi parlamenta ēkā, jo sabiedriskajos medijos, tiesībsargājošās un drošības struktūrās joprojām lielu ietekmi saglabā Vienotībai lojālie kadri. Tieši no tā, vai ZZS un Nacionālajai apvienībai izdosies neitralizēt Vienotības pārsvaru ārpusparlamenta telpā, lielā mērā būs atkarīgs, cik ilgi vēl dziesma paliks vecā. Tas, ka gan ZZS, gan NA premjeru kandidātu debatēm bija jāizvirza politiķi, kuri paši vēlēšanās nepiedalās, liecina par nepietiekamu pašu partijas biedru jaudu. Ja ZZS un NA parlamenta frakciju priekšgalā būtu Aivars Lembergs un Roberts Zīle, tad politiskā ainava un klimats Saeimā būtiski mainītos. Vai tas būtiski mainīsies situācijā, kad parlamentā toni noteiks tie paši, kas tur jau ir tagad, pārliecības nav.
Jāatzīst, ka pārmaiņas tomēr būs. Varbūt ne būtiskas, bet būs. Parlamentā ievēlētās Sudrabas un BondaraKaimiņa partijas rada jaunu politisko realitāti. Neviena partija (ieskaitot Vienotību) vairs nevar uzskatīt, ka ir un būs absolūti neaizstājama. Lai arī jebkuras kombinācijas bez kādas no «lielā trijnieka» partijām drīzāk ir teorētiskas, tas tomēr rada citu savstarpējo attiecību gaisotni. Vai tāpēc šī gaisotne kļūs draudzīgāka un koleģiālāka, grūti spriest. Ticamāk, ka nē.
Vēlēšanu rezultāti formāli liecina – tā tik turpiniet uz priekšu, savukārt, kā liecina socioloģiskie dati (Arnis Kaktiņš), cilvēku neapmierinātības līmenis ir viens no augstākajiem ES. Šis salikums norāda uz ļoti eksplozīvu maisījumu. Politiķiem, kas pieraduši dzīvot savā pasaulītē, var likties, ka viss ir labākajā kārtībā, bet tautas rūgšana pieaug. Šī kombinācija parasti izraisa ļoti nevēlamas sekas, un, ņemot vērā starptautisko situāciju, šīs sekas var izrādīties krietni nepatīkamākas, nekā to piedzīvojām, kad līdzīgā situācijā pēc 2006. gada vēlēšanām nonāca Kalvīša vadītā koalīcija.
Līdzšinējās koalīcijas uzvaru daži ir novērtējuši arī kā vēlētāju vēlmi pēc stabilitātes. Tāda vēlme, ņemot vērā Ukrainas konfliktu, varētu būt samērā izplatīta. Vai esošais spēku sadalījums šo politisko stabilitāti nodrošinās? Stipri jāšaubās. Saeimas sadrumstalotība un līdzvērtīgie spēku samēri noteikti provocēs to, ko ierasts dēvēt par zirnekļu cīņām burkā. Tiesa, tāda ir demokrātijas būtība un pie tās jāpierod.
Atbildot uz virsrakstā likto jautājumu, esmu diezgan droši pārliecināts, ka vecā dziesma nepaliks un tā agrāk vai vēlāk tiks nomainīta. Vai to nomainīs paši politiķi pēc savas iniciatīvas vai to viņiem liks darīt tauta, tas jau ir cits jautājums. Jācer, ka politiķi izdarīs pareizos secinājumus un izbeigs mānīt sevi ar frāzēm – vēlētāji mums devuši milzu uzticību turpināt kā līdz šim, un tāpēc dziedam tālāk pa vecam.