Sankcijas kā eksāmens

Gaidāmajās Saeimas vēlēšanās jābalso par cilvēkiem, kuri sevi jau ir pierādījuši ar reāliem darbiem – ar šādu ieteikumu Valsts prezidents Andris Bērziņš uzrunāja politiski represētos salidojumā Ikšķilē.

Šis prezidenta ieteikums valstīs ar senām demokrātiskām tradīcijām varētu šķist pagalam naivs un pat bērnišķīgs. To taču katrs pats labi saprot. Kur nu Valsts prezidentam ar tādām banalitātēm mētāties? Diemžēl Latvijā šī ābeces patiesība daudziem vēl ir sveša. Joprojām galvenais kritērijs ir prasme runāt gludus un pareizus vārdus. Atcerēsimies, kādu sajūsmu izpelnījās bijušais ekonomikas ministrs, kad Kataras vizītes laikā sniedza interviju Al Jazeera kanālā. Tik tekoši visu kā pēc notīm angļu valodā norunāja. Izcils ministrs. Vai no šīs vizītes bija arī kāda praktiska jēga, ministrs, atgriezies mājās, tā arī nepateica. Neviens arī nejautāja, jo galvenais, ka labi norunāja.

Labi un «pareizi» runāt ir Latvijas valdības ministru galvenais uzdevums un kompetences kritērijs. Tas pats tekoši runājošais ministrs Liepājas metalurga grimšanas laikā uzņēmumu, kā ieradis, glāba vienīgi ar muti. Tas nepalika nepamanīts, un valdības veidošanas laikā Valsts prezidents skaidri lika noprast, ka šo personu vairs negribētu redzēt nākamajā valdībā. Līdzīgi tika izbrāķēts cits daiļrunātājs – premjera kandidāts, kurš tagad savus runāšanas talantus demonstrē Briselē. Prezidents seko pats saviem ieteikumiem un cilvēkus vērtē nevis pēc viņu mutes varoņdarbiem, bet reāli paveiktā.

Prezidenta ieteikumu gan ir viegli uzklausīt, bet grūti ievērot. Latvijā vēlē nevis par cilvēkiem, bet par partiju sarakstiem. Reitingu saraksta priekšgalā ir partijas, kurām ar reāliem darbiem diez kā nevedas, toties tās sasniegušas «zīmēšanās» izcilību. Pasaules sabiedrisko attiecību prakse jau sen kā apgāzusi Austrumu sakāmvārdu – no tā, ka simtreiz pateiksi halva, mutē saldāks nekļūs. Un kā vēl kļūs. Ja vairāku gadu garumā regulāri atkārtosi mantru par «veiksmes stāstu», tad daudziem, kas to dzird, šī frāze no tēlainas metaforas pārvērtīsies par neapstrīdamu faktu. It kā nebūtu darba vietu skaita katastrofāla samazinājuma, nebūtu svešumā aizbraukušo tūkstošu, nebūtu aizlaists pa burbuli Liepājas metalurgs, nebūtu izgāzts Pasažieru vilciena iepirkuma konkurss. Toties ir «veiksmes stāsts» ar miera laikos pasaulē nepieredzētu (kopš Lielās depresijas laikiem) iekšzemes kopprodukta kritumu par 23%.

Par Saskaņas centra darbiem varu pateikt īsi – dzīvoju Dzirciema ielas rajonā. Ielu un iekšpagalmu stāvoklis mūsu rajonā ir katastrofāls. Ja mans rajons būtu vienīgais pilsētā, kur iekškvartālu ielas tik bēdīgā stāvoklī, tad par to varētu nerunāt. Bet līdzīga situācija ir pārāk daudzās vietās, lai teiktu – nonākot pie varas, viņi ar darbiem parādījuši, kā jāsaimnieko. Diemžēl prevalē PR aktivitātes un zīmēšanās par «labiem saimniekiem».

Varētu teikt, ka nav par ko balsot. Tomēr ir noticis kas tāds, kas vēlētājiem var palīdzēt izšķirties par pareizo izvēli. Proti, tā dēvētās Krievijas sankcijas. Šīs sankcijas var uzskatīt par rīcības eksāmenu valdošajiem politiskajiem spēkiem. Šobrīd daudzi piena ražošanas un pārstrādes uzņēmumi ir nonākuši sarežģītā situācijā. Piena sektors ir nopietnas krīzes priekšā, jo dienā tiek izslauktas 700 tonnas piena, kuras vairs nav kur likt. Skaidrs, ka notiks straujš tirgus sarukums ar visām no tā izrietošajām sekām. Draud ganāmpulka izkaušana, piena pārstrādes uzņēmumu bankroti un darbinieku atlaišanas. Šajā situācijā katrs politiķis var parādīt, uz ko ir spējīgs. Viņi gan centīsies izlikties, ka nekas traks jau nenotiek un darām, ko spējam (piemēram, uz savu priekšvēlēšanu pasākumu uzaicinām Vācijas kancleri Angelu Merkeli), bet uz šiem plikajiem āķiem nedrīkst uzķerties.

Katru reizi, kad runā kāds politiķis, jāatceras prezidenta ieteikums – ko esi izdarījis. Ko politiķi runā, nav vērts pat klausīties, jo tā ir lieta, kuru viņi apguvuši vislabāk. Jāskatās uz darbiem. Kā katra politiskā partija pozicionēsies un ko būs izdarījusi piensaimniecības krīzes novēršanai, tā arī vērtēsim. Krīzei jākalpo kā indikatoram – uz ko katrs spējīgs. Ja partija spēj enerģiski rīkoties vienā krīzes situācijā, tad spēs arī citā. Galu galā tieši krīzes situācijas ir tās, kad katrs atklāj gan savas labās, gan sliktās īpašības. Un mums – vēlētājiem – tas palīdz īstenot prezidenta ieteikumu.