Ukrainas notikumi gluži kā jaudīgs starmetis izgaismojuši daudzas mūsu valstiskuma problēmas. Pirmām kārtām drošības problēmas. Gan iekšējās, gan ārējās. Par ārējo drošību runāts pietiekami, tāpēc šoreiz pavērtēsim, kas notiek mūsu pašu sabiedrībā.
Nav noslēpums, ka liela krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju daļa atbalsta Krieviju un tās vadoņa Vladimira Putina politiku. Ir arī neliels skaits latviešu, kuri pakļāvušies Krievijas propagandas ietekmei un stūrgalvīgi atsakās atzīt, kurš šajā konfliktā ir agresors un kurš upuris, bet tā ir neliela margināļu saujiņa, kuru var arī neņemt vērā. Tas nozīmē, ka viņiem strauji atvērtos acis un viņi savus maldus drīz vien saprastu, ja pie mums patiešām notiktu kaut kas valsti apdraudošs.
Cita lieta – krieviski runājošie putinisti, kuru atbalsts Krievijas politikai sakņojas dziļākajos mentālajos slāņos. Protams, arī starp krieviski runājošiem Latvijas pilsoņiem ir daudzi, kuri kritiskā situācijā nostātos Latvijas, nevis Krievijas pusē (kā to liecina Ukrainas notikumi, kur Krievijas agresijas priekšā daudzi agrākie Putina atbalstītāji kļuvuši par stingriem Ukrainas patriotiem), taču pagaidām mēs redzam, ka Latvijas sabiedrībā ir ļoti plaša pasaules uztveres plaisa un šī plaisa iet pa etnisko robežšķirtni.
Ukrainas notikumi iekšpolitiskajā plāksnē vissmagāk skāruši Saskaņas centru, jo šis politiskais spēks nonācis dziļā sabiedriskās attieksmes izolācijā. Nezinu, ko patiesībā domā SC līderi Ušakovs, Urbanovičs un citi, bet viņi ir piesaistīti savam elektorātam, kurš kāri tver katru Kremļa propagandistu vārdu. Ar šo realitāti jārēķinās SC vadoņiem un jāsamierinās ar domu, ka viņiem jāatgriežas nepieskaramo kastai atvēlētajā kaktā. Nav jēgas spriedelēt, kā būtu, ja SC agrāk būtu pielaists pie varas un tagad, baidoties atkal nonākt izstumto lomā, varbūt dziedātu citu dziesmu. Realitāte ir tāda, ka Latvijas krievi un viņus pārstāvošā lielākā politiskā partija atbalsta tādas vērtības, ka viņiem nav vietas uz Latvijas valstisko ideju nesošās platformas. Apzinoties šo situāciju, rodas jautājums – ko darīt?
Ko pedagoģija saka par grūti audzināmo pārmācīšanu? Viņi jāiesaista pareizos darbos un jāļauj priecāties par šiem savu labo darbu rezultātiem. Nedrīkst būt tikai rīkstes. Jābūt arī kūciņai. Latvijas politiskā teātra ģērbtuvēs ir jāstrādā pie SC sašķelšanas. Nav šaubu, ka arī šajā partijā ir cilvēki, kuriem Kremļa meli, Putina deviantā uzvedība un visi šie murgi par Krievijas «īpašo ceļu», «garīgajām skavām» utt. ir pieriebušies. Noteikti šajā partijā ir cilvēki, kuri orientējas uz Eiropu un kuriem šķiet neprātīgs Krievijas uzņemtais izolacionisma kurss. Šiem cilvēkiem jānāk pretī. Teiksim, jāņem valdībā pēc tam, kad viņi atšķeltos no putiniskās (aziātiskās) SC daļas un izveidotu savu eiropeisko partiju.
Taču, lai to izdarītu, jābūt kaut kādai politiskai gribai. Šobrīd nekādas politiskās gribas nav, jo SC pašreizējā veidolā latviskajām partijām ir ļoti izdevīgs. Var pat teikt vairāk. Latviskās partijas ir ieinteresētas spriedzes eskalācijā. Jo augstāka politiskās neiecietības temperatūra, jo labākas izredzes katrai no tām izcelties uz šī viena jautājuma fona un visi sarežģītie sociālie, ekonomiskie jautājumi aizbīdās tālu piektajā, septītajā plānā.
Rezultātā mēs redzam politiķu bezatbildīgu apelēšanu pie vieglprātīga (nedomājoša) pūļa, kurš tiek emocionāli uzkurināts. Atcerēsimies, ar ko sākās notikumi Austrumukrainā. Ar Augstākās Radas lēmumu par likuma par reģionālajām valodām atcelšanu. Lai gan šis lēmums tā arī nestājās spēkā (prezidenta vietas izpildītājs Turčinovs to neparakstīja), jau pats tā pieņemšanas fakts ļāva Kremlim (un to atbalstošiem spēkiem Ukrainā) pārtvert iniciatīvu un uzsākt diversijas. Pagaidām arī Latvijā politiskās partijas ir gatavas kurināt kaislības, cerot, ka visā šai putrā tieši viņiem izdosies izmakšķerēt treknākos kumosus. Tā ir vieglprātīga un – galvenais – nepatriotiska pozīcija. Tā ir domāšana tikai par savu ādu, nevis par valsti.