Jābūt gudrākiem
Pagājušajā nedēļā Krievija ieviesa importa aizliegumu atsevišķām pārtikas preču grupām no ASV, ES, Norvēģijas, Kanādas un Austrālijas.
Šīs, kā Krievijā mēdz teikt, atbildes sankcijas izraisīja samērā lielu sabiedrisko rezonansi gan pasaulē, gan Latvijā. Latvijas sociālajos tīklos izvērsās sacensība, kurš garšīgāk paķiķinās par «gaidāmo badu» Krievijā un atgriešanos pie «PSRS tukšajiem plauktiem». Citi viedi norādīja: gudri uzņēmēji jau sen savu noieta tirgu atraduši citur un no Krievijas turas pa gabalu. Valdības pārstāvji šajā zobgalību sacīkstē neielaidās un runāja gan par iespējamām ES kompensācijām, gan nodokļu brīvdienām no sankcijām cietušajiem uzņēmumiem. Ko no tā visa sagaidīsim dzīvē, rādīs laiks. Pagaidām varam izvērtēt situāciju – kas ir noticis?
Mēs varam augstprātīgi vīpsnāt par Krievijas līdzpilsoņiem, kuri svēti tic Putina diženumam, bet šo ļautiņu reakcija pilnībā atbilst mūsu ķiķinātāju reakcijai. Tas pats izsmiekls, ka ar sankcijām Rietumi (Krievija) iešāvuši sev kājā, tas pats uzskats, ka sen bija jāpārtrauc ekonomiskie sakari ar Krieviju (Rietumiem). Spoguļattieksme viens pret vienu. Skaidrs ir viens – sankciju karš skars visus, tāpat kā jebkurš cits karš. Varam sevi mierināt, ka ne mēs to uzsākām. Taču, ja reiz karš (pagaidām vēl tikai tāds nervu karš) ir sācies, tad pret to jāizturas nopietni. Nopietni, tas nozīmē – ar atbildību.
Ja jau karš, tad karš. Izklāsim uz galda iedomātu karti, pārlieksimies pār to un apskatīsim situāciju frontē. Ko mēs tur redzam? Latvija atrodas pašā priekšējā līnijā pret Krieviju. Starp mums nekā nav. Militāri esam pilnīgi neaizsargāti, un mums priekšā nav nekādas Mannerheima līnijas. Tiesa, mums ir slavenais 5. pants, taču reālas karadarbības apstākļos, vicinot rokā līgumus, tankus neapturēsi. Tajā pašā laikā tieši Latvijas dalība NATO ir mūsu galvenais aizsardzības valnis. Lai gan tuvākajā nākotnē tiešs Krievijas iebrukums neizskatās ticams, šādu iespēju nedrīkst pilnībā izslēgt, un tas biežāk jāatceras mūsu kartona zobenu vicinātājiem. Spriežot pēc naida temperatūras krasa krituma Kremļa TV kanālos, Putins nolēmis iepauzēt. Īpaši pēc, viņaprāt, efektīgās atbildes Rietumiem, sitot pa jutīgo pārtikas rūpniecības nozari. Tas nozīmē, ka Putina cīņa ar Rietumiem (kas ir viņa stratēģiskā mūža misija) pagaidām paliks pašreizējā, samērā mierīgajā ekonomiskajā fāzē. Ejam tālāk.
Ko Putins gribēja ar šīm sankcijām panākt? Pirmkārt, parādīt Rietumiem, ka arī viņš var nodarīt sāpīgi. Turklāt šis sitiens pa pārtikas nozari Rietumu vērotājam šķiet diezgan neracionāls (jo cieš taču pašu iedzīvotāji), taču Putins it kā liek saprast: jā, varbūt esmu mazliet psihs, tāpēc ar mani labāk nejokot. Ja jums kaimiņš ir drusku neadekvāts, tad jūs trīs reizes padomāsiet, pirms viņam kaut ko aizrādīsiet vai mēģināsiet ieriebt. Otrkārt, Putins liek Rietumiem saprast, ka tas ir tikai pirmais brīdinājuma signāls un šis tas palicis rezervē. Ja vajadzēs. Katrā valstī ir uzņēmēji, kuri var atviegloti nopūsties, jo šīs sankcijas viņiem gājušas secen. Latvijā tādi ir šprotu ražotāji, kuriem ciparu kombinācija 1604 (zivju konservu starptautiskais preču kods) aizliegto preču sarakstā būtu nāvējošs trieciens. Arī dienvidzemju vīnu, olīveļļas ražotāji un citi var uzelpot, ka viņus sankcijas neskar. Iespējams, arī mūsu valsts prezidenta un premjerministres līdzsvarotā politiskā retorika bija viens no iemesliem, kāpēc šprotes (Latvija ir to galvenā ražotāja pasaulē) netika iekļautas sarakstā. Treškārt, pēc Malaizijas lidmašīnas notriekšanas Rietumi beidzot saliedējās diezgan monolītā antiputiniskā blokā. Tā kā Krievijas sankcijas vienus skar vairāk, citus mazāk, tad Putins cer šo vienotību atkal izļodzīt.
Latvijai prioritāri jādomā par savu drošību, un mums jādara viss, lai Putina agresivitāti iegrožotu. Taču jāapzinās savs reālais spēks. Šajā smalkajā Putina savaldīšanas spēlē mēs varam piedalīties tikai kopā ar mūsu stratēģiskajiem partneriem, nevis kā atsevišķas figūras. Kad ievērojami vājāks cenšas skaļāk uzkliegt spēcīgākam, tad šāda rīcība raisa nepatīkamas asociācijas ar mazajiem pūdeļiem, kuri kaitinoši rej, jaucas pa kājām, bet iekost nevar. Mums jābūt gudrākiem, domājot gan par savas valsts drošību, gan savu iedzīvotāju labklājību.